IZRAKSTS
Redakcijas datums: 01.09.2008.
Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs
K.Valdemāra ielā 157, Rīgā, LV – 1013 tālr. (+371) 67388624 fakss (+371) 67388634 e-pasts: ptac@ptac.gov.lv
LĒMUMS
Rīgā
2009.gada 23.jūlijā Nr. E03-REUD-29
Par administratīvā soda un tiesiskā pienākuma atsaukt negodīgu komercpraksi
uzlikšanu
Par negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 2.punktā
noteikto negodīgas komercprakses īstenošanu, par kuru paredzēts
administratīvais sods Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13 panta
trešajā daļā
Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktores vietniece Brigita Liepiņa,
piedaloties sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Žurnāls SANTA”,
juridiskā adrese: Stabu ielā 34, Rīga, LV-1011,
vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,
personas ieņemamais amats: pilnvarotais pārstāvis
vārds, uzvārds: (...)
personas kods: (...)
izskatīja administratīvo lietu un konstatēja:
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC), pamatojoties uz
Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma (turpmāk – NKAL) 15.panta pirmo daļu,
ir izvērtējis komercprakses, kura tiek īstenota, SIA „Žurnāls SANTA” (turpmāk –
Sabiedrība) žurnālā „Ieva” sniedzot reklāmrakstu par Leo Lī Gabora trīs Ķīnas
monētām, atbilstību normatīvo aktu prasībām.
2009.gada 1.jūlijā PTAC konstatēja, ka 2009.gada 1.jūlija žurnālā „Ieva” Nr.26
ir sniegts reklāmraksts (turpmāk – Reklāma) par Leo Lī Gabora trīs Ķīnas monētām,
kas, kā minēts Reklāmā, palīdz piepildīt trīs steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas
vēlēšanās [...] var palīdzēt laimēt daudz naudas, atrast labi apmaksātu darbu vai gluži
negaidīti saņemt lielu naudu.
Vizuāli Reklāma izskatās šādi:
/attēli/
2009.gada 2.jūlijā PTAC pieņēma lēmumu par lietvedības administratīvā
pārkāpuma lietā uzsākšanu un nosūtīja Sabiedrībai vēstuli Nr.21-06/4907 Par
lietvedības administratīvā pārkāpuma lietā uzsākšanu un uzaicinājumu uz
administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, kurā PTAC informēja Sabiedrību par
konkrēto lēmumu un par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas vietu un laiku.
Vienlaicīgi PTAC pieprasīja Sabiedrībai sniegt informāciju par Reklāmas devēju,
iesniedzot starp Sabiedrību un Reklāmas devēju noslēgtā līguma par Reklāmas
izplatīšanu kopiju, un aicināja Sabiedrību saskaņā ar Administratīvā procesa likuma
62.pantu izteikt viedokli un argumentus administratīvajā lietā.
2009.gada 17.jūlijā PTAC saņēma Sabiedrības 2009.gada 15.jūlija vēstuli
Nr.387, kurā Sabiedrība paskaidro, ka, „pamatojoties uz Sabiedrības „Žurnāls Santa”,
SIA „Mediapool” un sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Reklāmas aģentūra Santa”
2009.gada 2.janvārī noslēgto Līgumu /r.26 par sadarbību ar reklāmas aģentūru un
sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Mediapool” 2009.gada 19.jūnijā iesniegto
reklāmas pieteikumu, sabiedrība „Žurnāls Santa” izvietoja SIA „Mediapool”
(turpmāk tekstā saukta sabiedrība „Mediapool”) iesniegto materiālu – Leo Lī Gabora
Ķīnas monētas (turpmāk tekstā saukta REKLĀMA) žurnāla „Ieva” 2009.gada 1.jūlija
numurā /r.26 (611).
Atbilstoši Reklāmas likuma 12.panta (1) daļas noteikumiem sabiedrība
„Žurnāls Santa” ir REKLĀMAS izplatītājs. REKLĀMAS devējs ir sabiedrība
„Mediapool” (Reklāmas likuma 10.panta (1) daļa).
Viens no sabiedrības „Žurnāls Santa” saimnieciskās darbības veidiem ir
reklāmu publicēšana žurnālos. Taču saimnieciskās darbības jēdziens ir nošķirams no
komercprakses jēdziena.
Sabiedrība „Žurnāls Santa” darbība – REKLĀMAS publicēšana žurnālā – nav
komercprakse negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē, jo nav atzīstama
par tādu, kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu patērētājam
vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Un sabiedrība „Žurnāls Santa” nav
komercprakses īstenotājs negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē.
Savā vēstulē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs norāda uz /egodīgas
komercprakses aizlieguma likumā ietvertajām definīcijām un, norādot, ka REKLĀMĀ
tiek piedāvāts pakalpojums patērētājiem, un pat nekonkretizējot, kas, pēc tā ieskata, ir
šis pakalpojums, izdara nepamatotus secinājumus, ka „Reklāmas izplatīšana ir
komercprakse /KAL izpratnē, jo konkrētā darbība ir atzīstama par tādu, kas tieši
saistīta ar Reklāmā piedāvātā pakalpojuma sniegšanu patērētājiem” un, ka „ņemot
vērā, ka Reklāmas izplatītājs ir Sabiedrība, kas darbojas konkrētā pakalpojuma
sniedzēja uzdevumā, Sabiedrība ir atzīstama par komercprakses īstenotāju /KAL
izpratnē”.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs savus secinājumus pamato nevis ar
Reklāmas satura objektīvu vērtējumu, bet ar savu prezumpciju par patērētāja
subjektīvo gribu – vēlēšanos, un tieši: „Reklāmā tiek apgalvots, ka konkrētās monētas
piepildīs trīs steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās, kas nozīmē, ka
patērētājs var vēlēties arī laimēt azartspēlēs, izlozēs vai loterijās un ar trīs Ķīnas
monētu palīdzību konkrētās vēlēšanās piepildīsies”.
Vēlēšanās, vēlme – iekšēja tieksme pēc kā: griba ko iegūt, īstenot, (pa)darīt;
vajadzības, gribas izjušana (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca – R.: Zvaigzne
ABC, 2000. – 186.lpp.).
Vēlēšanās - iekšēja tieksme pēc kā; tās izpausme (Latviešu valodas vārdnīca –
R.: Avots, 1987. – 847.lpp.).
REKLĀMĀ tiek apgalvots, ka 1)”monētas palīdzēs jums piepildīt trīs
steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās”, 2) „monētām piemīt spēja
piesaistīt bagātību”, 3) „monētas nodrošina bagātību tam, kurš prot tās izmantot”, 4)
„monētas iedarbojas uz vēlmēm, kas saistītas ar naudas saņemšanu”.
REKLĀMĀ netiek apgalvots, ka monētas var palīdzēt laimēt azartspēlēs, izlozēs
vai loterijās. Turklāt monētas nav atzīstama par preci Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma izpratnē.
Sabiedrība „Žurnāls Santa” uzskata, ka REKLĀMĀ netiek piedāvāts
pakalpojums Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (1.panta 2) punkts),
netiek piedāvāta preces pārdošana (1.panta 6) punkts) un tā nav saistīta ar
tirdzniecības veicināšanu.
REKLĀMĀ ietver apsolījumu uzdāvināt un bez maksas nosūtīt trīs Ķīnas
monētas 734 personām, kuras nosūtījušas uz noteiktu adresi kuponu ar noteiktā veidā
aizpildītu anketu.
Nepamatots ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra apgalvojums, ka
„komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi”. Patērētāju tiesību aizsardzības
centra vēstulē nav norādīti nekādi fakti, kas to apliecina.
Komercpraksi var vērtēt vien kā negatīvi ietekmējošu, ja tā atbilst negodīgas
komercprakses aizlieguma likuma 7.pantā minētajām pazīmēm. Sabiedrības „Žurnāls
Santa” publicētā reklāma neatbilst negodīgas komercprakses aizlieguma likuma
7.pantā minētajām patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošās komercprakses
pazīmēm.” Vēstulē Sabiedrība lūdz PTAC izbeigt pret Sabiedrību uzsākto
administratīvo lietvedību, jo Sabiedrība uzskata, ka tā nav īstenojusi negodīgu
komercpraksi. Vienlaicīgi Sabiedrība informē, ka tā ir pārtraukusi Reklāmas
izplatīšanu.
Vēstulei Sabiedrība pievienojusi starp Sabiedrību, SIA „Mediapool” un SIA
„Reklāmas aģentūra Santa” kā trešo personu 2009.gada 2.janvārī noslēgtā Līguma
Nr.26 par sadarbību ar reklāmas aģentūru (turpmāk – Līgums) kopiju, kā arī SIA
„Mediapool” 2009.gada 19.jūnija pieteikuma par Reklāmas izvietošanai paredzētā
laukuma rezervāciju kopiju.
Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā Sabiedrības pārstāvis pauda
viedokli, ka konkrētā Reklāma nav saistāma ar komercpraksi, kā arī lietas izskatīšanas
gaitā atzina un nožēloja izdarīto pārkāpumu un apņēmās nākotnē neizplatīt
pretlikumīgas reklāmas. Sabiedrības pārstāvis izteica lūgumu nesodīt Sabiedrību un
izvērtēt to, cik lielā mērā Sabiedrība ir atbildīga par konkrētās Reklāmas saturu.
Izvērtējot lietā esošos materiālus, PTAC secina turpmāk minēto:
PTAC norāda, ka NKAL 1.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka darbība
(uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums),
kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas
lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam, ir komercprakse. NKAL
1.panta otrā daļa paredz, ka citi šā likuma termini un jēdzieni lietoti Patērētāju tiesību
aizsardzības likuma izpratnē.
Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 1.panta
6.punktu prece ir jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam, savukārt PTAL
1.panta 2.punkts nosaka, ka pakalpojums ir personas saimnieciskās vai profesionālās
darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar
patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta,
izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts
darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts.
No iepriekš minētajām definīcijām izriet, ka Reklāmā piedāvātās trīs Ķīnas
monētas ir atzīstamas par preci, proti, par lietu, ko piedāvā patērētājam, PTAL
izpratnē, savukārt konkrēto monētu atsūtīšana – par pakalpojumu, proti, par bez
atlīdzības izpildītu patērētāja pasūtījumu. Tāpat arī no iepriekš minētajām definīcijām
izriet, ka Reklāmas izplatīšana ir komercprakse NKAL izpratnē, jo konkrētā darbība ir
atzīstama par tādu, kas tieši saistīta ar Reklāmā piedāvātā pakalpojuma – preces (trīs
Ķīnas monētas) nosūtīšana – sniegšanu patērētājiem.
Turklāt PTAC norāda, ka tā rīcībā ir materiāli, kas apliecina to, ka pēc Reklāmā
minēto Ķīnas monētu pasūtīšanas patērētājs tās saņem bez maksas, bet, pretēji
Reklāmā minētajam, patērētājs nesaņem bez maksas Fen Šui rituālu aprakstu, kas, kā
minēts Reklāmā, palīdz ātri piepildīt vēlēšanās, kas saistītas ar naudas iegūšanu.
Konkrēto Fen Šui rituālu aprakstu patērētājam piedāvā iegādāties par Ls 12,90 (+ Ls
3,90 par pasta un papildu pakalpojumiem). Tādējādi PTAC norāda, ka konkrētā
darbība – Reklāmas izplatīšana – nepārprotami ir atzīstama par komercpraksi NKAL
izpratnē.
Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz
uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko
groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas
97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK)
Nr.2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”) (turpmāk – Direktīva), kura ir
maksimālās harmonizācijas direktīva un kuras tiesību normas ir iekļautas NKAL,
nosaka, ka "uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem" ir jebkura tirgotāja
veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums,
tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu,
pārdošanu vai piegādi patērētājiem. Tādējādi secināms, ka, lai Reklāmas sniegšana
tiktu atzīta par komercpraksi, nav obligāts nosacījums, ka tā būtu saistīta ar pirkšanas
vai pārdošanas darījumiem. No iepriekš minētā izriet, ka komercprakse var būt saistīta
arī tikai ar preču un/vai pakalpojumu popularizēšanu vai bez atlīdzības pakalpojumu
sniegšanu.
NKAL 1.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka ražotājs, pakalpojuma
sniedzējs vai pārdevējs, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros
īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita persona, kas rīkojas ražotāja, pakalpojuma
sniedzēja vai pārdevēja vārdā vai uzdevumā, ir komercprakses īstenotājs. Arī
Direktīvas kontekstā par tirgotāju tiek uzskatīta jebkura fiziska vai juridiska persona,
kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā
uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas
tirgotāja vārdā vai uzdevumā.
No konkrētajām definīcijām izriet, ka par komercprakses īstenotāju ir atzīstams
ne tikai pats pārdevējs/pakalpojuma sniedzējs, kurš īsteno komercpraksi, proti, sniedz
Reklāmu, bet arī jebkura cita persona, kas rīkojas konkrētās personas vārdā vai
uzdevumā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais uzdevums ir dots tieši vai pastarpināti.
No Sabiedrības sniegtā paskaidrojuma un iesniegtā Līguma izriet, ka Reklāmas
devējs ir SIA „Mediapool”, kura Reklāmu nodevusi Sabiedrībai tālākai izplatīšanai,
citas personas (pārdevēja/pakalpojuma sniedzēja) uzdevumā. Ņemot vērā, ka
Sabiedrība Reklāmu ir pieņēmusi un izplatījusi, Sabiedrība ir atzīstama par
komercprakses īstenotāju NKAL izpratnē, kas komercpraksi īstenojusi
pārdevēja/pakalpojuma sniedzēja (trīs Ķīnas monētu piedāvātāja) uzdevumā. Arī
Sabiedrība pati atzīst, ka konkrētā komercprakse ir īstenota ar Sabiedrības
starpniecību, un lietā nav noliedzams fakts, ka ar Reklāmas izplatīšanu tiek veicināta
konkrētā pakalpojuma sniegšana. Tādējādi Sabiedrības arguments par to, ka
Sabiedrība nav atzīstama par komercprakses īstenotāju ir noraidāms.
NKAL 4.panta pirmā daļa nosaka, ka negodīga komercprakse ir aizliegta.
Saskaņā ar NKAL 4.panta otrās daļas 2.punktu komercprakse ir negodīga, ja tā ir
maldinoša. Savukārt NKAL 11.panta 16.punkts paredz, ka komercprakse jebkuros
apstākļos ir maldinoša, ja komercprakses īstenotājs apgalvo, ka prece vai
pakalpojums var palīdzēt laimēt azartspēlēs, izlozēs vai loterijās.
PTAC konstatē, ka Reklāmā sniegta konkrēta informācija:
/attēli/
No Reklāmas izriet, ka Sabiedrība, izplatot Reklāmu, īsteno komercpraksi,
kuras ietvaros tiek sniegts apgalvojums, ka trīs Ķīnas monētas, kuras pakalpojuma
sniedzējs piedāvā bez maksas nosūtīt 734 patērētājiem, palīdzēs patērētājam laimēt
daudz naudas. Tāpat arī Reklāmā tiek apgalvots, ka konkrētās monētas piepildīs trīs
steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās, kas nozīmē, ka patērētājs var
vēlēties arī laimēt naudu un ar trīs Ķīnas monētu palīdzību konkrētā vēlēšanās
piepildīsies. Vienlaicīgi Reklāmā tiek apgalvots, ka patērētājs, pasūtot trīs Ķīnas
monētas, bez maksas saņems arī Fen Šui rituālu aprakstu, kas palīdzēs vēl ātrāk
piepildīt konkrētās ar naudas saņemšanu saistītās patērētāja vēlēšanās.
PTAC norāda, ka latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā, kā, piemēram, LU
aģentūras „Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts” Mākslīgā
intelekta laboratorijai piederošajā interneta vietnē www.tezaurs.lv, sniegts vārda
„laimēt” skaidrojums, kurš paredz, ka vārds „laimēt” nozīmē iegūt loterijā (naudu vai
mantu), iegūt (ko vēlamu, piemēram, priekšmetu, vietu, pienākumu) izlozē, iegūt
azartspēlē (naudu vai mantu). Līdz ar to secināms, ka, lietojot Reklāmā apgalvojumu
„tās var palīdzēt laimēt daudz naudas”, sabiedrībai (patērētājiem) nepārprotami tiek
sniegts vēstījums par to, ka trīs Ķīnas monētas palīdzēs patērētājam laimēt loterijās,
izlozēs vai azartspēlēs. Tādējādi Sabiedrības arguments par to, ka Reklāmā nav minēts,
ka trīs Ķīnas monētas palīdzēs laimēt tieši azartspēlēs, loterijās vai izlozēs, ir
uzskatāms par nepamatotu, jo PTAC ieskatā apgalvojums „tās var palīdzēt laimēt
daudz naudas” nepārprotami nozīmē to, ka Reklāmā tiek sniegts apgalvojums, ka trīs
Ķīnas monētas var palīdzēt laimēt loterijās, izlozēs vai azartspēlēs.
Ņemot vērā iepriekš minēto, PTAC konstatē, ka Sabiedrība, izplatot Reklāmu,
īsteno negodīgu, proti, NKAL 11.panta 16.punktā noteikto jebkuros apstākļos
maldinošu komercpraksi, kas saskaņā ar NKAL 4.panta otrās daļas 2.punktu ir
negodīga un saskaņā ar NKAL 4.panta pirmo daļu – aizliegta.
Attiecībā uz Sabiedrības 2009.gada 15.jūlija vēstulē Nr.387 sniegtajiem
argumentiem, PTAC papildus paskaidro sekojošo:
[1] Kā jau iepriekš minēts, Sabiedrība konkrētajā gadījumā ir atzīstama par
komercprakses īstenotāju NKAL izpratnē un tādējādi tā arī nes atbildību par negodīgas
komercprakses īstenošanu. Vērtējot katras atsevišķas komercprakses īstenošanā
iesaistītās personas atbildību, PTAC vērtē to, cik lielā mērā attiecīgā persona zināja vai
tai vajadzēja zināt par komercprakses negodīgo raksturu.
Izvērtējot lietas materiālus, tajā skaitā Līgumā ietvertās Sabiedrības tiesības,
PTAC secina, ka Sabiedrība Reklāmu saņēma pirms tās publicēšanas un tai bija
iespējams iepazīties ar Reklāmas saturu un izvērtēt tā atbilstību normatīvo aktu
prasībām, nepieciešamības gadījumā, konstatējot Reklāmas neatbilstību normatīvajiem
aktiem, atteikties to pieņemt un publicēt (Līguma 2.5.2.punkts). Tāpat arī likuma „Par
likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu
izsludināšanu, publicēšanu, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 7.pants nosaka,
ka spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi ir saistoši visā Latvijas
teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu. Likumu un Ministru
kabineta noteikumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Līdz ar to PTAC norāda, ka
Sabiedrība nevarēja nezināt, ka Reklāma, kurā sniegts apgalvojums, ka prece vai
pakalpojums var palīdzēt laimēt loterijās, izlozēs vai azartspēlēs, ir uzskatāma par
jebkuros apstākļos maldinošu komercpraksi un tādējādi aizliegtu.
[2] PTAC vērš Sabiedrības uzmanību uz to, ka Reklāmas likuma 3.panta pirmā
daļa nosaka, ka reklāmai ir jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama
saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi. Reklāmām izvirzāmās vispārīgās prasības
paredz Reklāmas likuma II nodaļa, kurā cita starpā noteikts, ka papildu prasības
reklāmas jomā var noteikt citos likumos (Reklāmas likuma 7.panta pirmā daļa).
No minētā izriet, ka jebkura reklāma, kura neatbilst normatīvo aktu prasībām,
respektīvi, ne tikai Reklāmas likumā noteiktajām vispārīgajām prasībām, bet arī citos
normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, ir pretlikumīga un līdz ar to aizliegta
reklāma un neviena persona, tajā skaitā, Sabiedrība, nav tiesīga izplatīt šādu reklāmu,
ja tā zina vai tai vajadzētu zināt par konkrētās reklāmas neatbilstošo raksturu, kā to
paredz Reklāmas likuma 12.panta ceturtā daļa.
[3] PTAC nepiekrīt Sabiedrības viedoklim, ka nepamatots ir PTAC
apgalvojums, ka komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi. PTAC ieskatā arī ar
pašu normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses īstenošanas faktu ir
neatgriezeniski notikusi negatīva ietekme, jo ir aizskartas sabiedrības/patērētāju
intereses komercprakses jomā, kas ir, sagaidīt , ka tiks īstenota normatīvajiem aktiem
atbilstoša komercprakse.
Tāpat arī PTAC norāda, ka saskaņā ar NKAL 15.panta devīto daļu šā panta
astotajā daļā minētos lēmumus Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt arī tad, ja tai nav
pierādījumu par komercprakses īstenotāja nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi PTAC
paskaidro, ka, lai sasniegtu NKAL 2.pantā noteikto mērķi, kas ir nodrošināt patērētāju
tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem
izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, PTAC nav nepieciešams
iegūt pierādījumus tam, ka normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses
īstenošanas rezultātā patērētājiem/sabiedrībai ir nodarīts konkrēts kaitējums –
zaudējumi. PTAC norāda, ka normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses
īstenošana nav pieļaujama ne pie kādiem apstākļiem un neatkarīgi no patērētājiem
nodarītajiem zaudējumiem un to apmēra.
[4] PTAC nepiekrīt Sabiedrības viedoklim, ka komercpraksi kā negatīvi
ietekmējošu var vērtēt tikai tādā gadījumā, ja tā atbilst NKAL 7.pantā minētajām
patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošas komercprakses pazīmēm. PTAC
informē, ka Direktīvas preambulas 17.punkts paredz, ka vēlams precizēt, kāda
komercprakse ir negodīga jebkuros apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku
noteiktību, tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir
vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra
atsevišķa gadījuma atbilstību 5.līdz 9.pantam (respektīvi, nav jāizvērtē panti par
negodīgas komercprakses aizliegumu, maldinošu komercpraksi, maldinošu
noklusēšanu, agresīvu komercpraksi un uzmākšanos, piespiešanu un nesamērīgas
ietekmes izmantošanu). Tāpat arī saskaņā ar nacionālajā likumdošanā paredzēto,
konstatējot maldinošu komercpraksi jebkuros apstākļos, PTAC nav atsevišķi jāizvērtē
tās atbilstība pārējām NKAL noteiktajām normām par maldinošu komercpraksi, tajā
skaitā, attiecībā uz to, vai patērētājs konkrētās komercprakses ietekmē pieņēma vai
varēja pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu par konkrēto monētu pasūtīšanu,
kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis, jo tāda komercprakse ir negodīga un tādējādi arī
patērētājus negatīvi ietekmējoša jebkuros apstākļos.
NKAL 15.panta astotā daļa nosaka: „Ja Uzraudzības iestāde atzīst
komercpraksi par negodīgu, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar
kuriem: 1) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu atbilstošā veidā sniegt
papildu informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu komercprakses atbilstību šā
likuma prasībām; 2) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu nekavējoties
izbeigt negodīgu komercpraksi; 3) aizliedz negodīgu komercpraksi, ja tā vēl nav
uzsākta, bet ir paredzama; 4) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu
publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā
norāda laboto informāciju, atsaucot negodīgo komercpraksi; 5) piemēro
administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā”.
Izvērtējot lietderības apsvērumus, proti, to, ar kāda veida lēmumu konkrētajā
situācijā tiktu panākta vispārēja augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība ne tikai
šobrīd, bet arī nākotnē, PTAC ieskatā Sabiedrībai nav lietderīgi uzlikt kādu no NKAL
15.panta astotajā daļā 1. - 3.punktā paredzētajiem tiesiskajiem pienākumiem. Ņemot
vērā, ka Reklāmas negatīvā ietekme pēc Reklāmas izplatīšanas turpinās un, lai atturētu
patērētājus no Reklāmas ietekmētas turpmākas rīcības, PTAC uzskata, ka ir lietderīgi
Sabiedrībai saskaņā ar NKAL 15.panta astotās daļas 4.punktā noteikto uzlikt tiesisku
pienākumu atsaukt negodīgo komercpraksi, jo ar negodīgas komercprakses atsaukšanu
tiks nodrošināta patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzība, kas kā likuma
mērķis ir noteikts NKAL 2.pantā. Ņemot vērā, ka Reklāma jau ir tikusi sniegta un
tādējādi komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi un ņemot vērā Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 9.panta pirmo daļu, proti, ka
Sabiedrība ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru likumā paredzēta
administratīvā atbildība, PTAC secina, ka, pamatojoties uz NKAL 15.panta astotās
daļas 5.punktu, Sabiedrībai nosakāms ietekmēšanas līdzeklis par administratīvo
pārkāpumu, piemērojot administratīvo sodu.Ar administratīvā soda palīdzību
Sabiedrība tiks motivēta savā turpmākajā komercdarbībā nepieļaut atkārtotu iepriekš
minētā pārkāpuma izdarīšanu. Arī LAPK 1.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo
pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu
sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu,
iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību,
valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus,
audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos
cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves
noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības
priekšā, un juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka soda kā piespiedu līdzekļa
speciālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai administratīvā akta adresāts neizdarītu
jaunus prettiesiskus nodarījumus. Soda ģenerālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai
tos neizdarītu citas personas. (Māris Baltais. Iestādes rīcības brīvība un lietderības
apsvērumi. Jurista Vārds, Nr.18(373), 17.05.2005.).Vienlaikus PTAC ņem vērā, ka
saskaņā ar LAPK 22.pantu administratīvā soda piemērošanas mērķis ir arī audzināt
personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lai tā ievērotu likumus.
Ņemot vērā, ka ir izdarīts administratīvais pārkāpums un lietā nepastāv apstākļi,
kas ir pamats lietvedības izbeigšanai (LAPK 239.pants), kā arī nepastāv apstākļi, lai
nepiemērotu administratīvo sodu, un tā iemesla dēļ, lai atturētu pārkāpēju un citus
tirgus dalībniekus no administratīvo pārkāpumu izdarīšanas, kā arī šādu pārkāpumu
atkārtošanās, nepieciešams Sabiedrībai piemērot administratīvo sodu.
Sabiedrība tiek saukta pie administratīvās atbildības par administratīvo
pārkāpumu, par kuru administratīvais sods ir paredzēts LAPK 166.13 panta trešajā daļā
– par negodīgu komercpraksi.
LAPK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu
uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto
pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem
pārkāpumiem. Saskaņā ar LAPK 166.13 panta trešo daļu par negodīgu komercpraksi -
uzliek naudas sodu juridiskajām personām - līdz desmittūkstoš latiem.
Lemjot par naudas soda piemērošanu, PTAC ņem vērā Administratīvā procesa
likuma 5., 13.pantu un 66.panta pirmajā daļā minētos tiesību principus un lietderības
apsvērumus, lai noteiktu lēmuma par personas sodīšanu piemērotību un atbilstību,
konkrētajā gadījumā ievērojot samērību starp pie atbildības sauktā tirgus dalībnieka
rīcību un tam uzliekamo ierobežojumu, kā arī patērētāju (visas sabiedrības) tiesiskās
intereses, t.sk., tiesības saņemt normatīvajiem aktiem atbilstošu komercpraksi, un šo
interešu aizskārumu, to, ka piemērojamām sankcijām jābūt efektīvām un no
pārkāpuma atkārtošanās atturošām. Tāpat arī, nosakot soda apmēru, PTAC ņem vērā,
ka par Reklāmas izplatīšanu Sabiedrība no SIA „Mediapool” saņēma samaksu Ls (...)
(pēc (...)% atlaides piemērošanas, respektīvi, Ls (...) – (...)% = Ls (...)) apmērā.
Izvērtējot administratīvās lietas materiālus, PTAC, ņemot vērā Sabiedrības
pārstāvja pausto nožēlu par izdarīto pārkāpumu un apņemšanos turpmāk neizplatīt
pretlikumīgas reklāmas, ir konstatējis apstākļus, kas saskaņā ar LAPK 33.panta pirmās
daļa 1.punktu un trešo daļu mīkstinātu atbildību par administratīvo pārkāpumu. PTAC
nav konstatējis apstākļus, kas saskaņā ar LAPK 34.pantu pastiprinātu atbildību par
administratīvo pārkāpumu.
Izvērtējot iepriekš minētos apstākļus, kā arī ņemot vērā komercprakses
īstenošanas vietu, izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, Sabiedrības
mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošo apstākļu esamību un pastiprinošo apstākļu
neesamību, kā arī ievērojot vienlīdzības principu, PTAC uzskata, ka par negodīgas
komercprakses īstenošanu Sabiedrībai ir uzliekams naudas sods Ls 300,00 apmērā, kas
ir uzskatāms par samērīgu naudas sodu, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma – negodīgas
komercprakses, respektīvi, jebkuros apstākļos maldinošas komercprakses īstenošana –
raksturu un tās īstenošanas vietu.
Izvērtējot lietas materiālus un izskatīšanā konstatētos apstākļus, pamatojoties uz
LAPK 9.panta pirmo daļu, 14.1 pantu, 22.pantu, 23.panta pirmās daļas 2.punktu,
32.panta pirmo un otro daļu, 33.panta pirmās daļas 1.punktu un trešo daļu, 166.13 panta
trešo daļu, 215.4 pantu, 274.pantu, 275.panta pirmās daļas 1.punktu, Administratīvā
procesa likuma 5.pantu, 6.pantu, 12.pantu, 13.pantu un 66.panta pirmo daļu, PTAL
1.panta 2. un 6.punktu, NKAL 1.panta pirmās daļas 1. un 2.punktu, 1.panta otro daļu,
2.pantu, 4.panta pirmo daļu, 4.panta otrās daļas 2.punktu, 11.panta 16.punktu, 14.panta
pirmo daļu un 15.panta astotās daļas 4. un 5.punktu,
n o l e m t s:
uzlikt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Žurnāls Santa”,
juridiskā adrese: Stabu iela 34, Rīga, LV-1011,
vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,
naudas sodu Ls 300,00 (trīs simti) apmērā;
uzdot sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Žurnāls Santa”,
juridiskā adrese: Stabu iela 34, Rīga, LV-1011,
vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,
tiesisku pienākumu publicēt žurnālā „Ieva” paziņojumu par Reklāmas atsaukšanu,
norādot, ka, pamatojoties uz PTAC 2009.gada 23.jūlija lēmumu Nr. E03-REUD-29,
SIA „Žurnāls Santa” atsauc pretlikumīgo un maldinošo Reklāmu par Leo Lī Gabora
trīs Ķīnas monētām.
Pieņemto lēmumu daļā par administratīvo pārkāpumu un pieņemto lēmumu
daļā par tiesisko pienākumu atsaukt negodīgu komercpraksi SIA „Žurnāls Santa” ir
tiesības pārsūdzēt likumā paredzētajā kārtībā. Saskaņā ar NKAL 16.pantu uzraudzības
iestādes lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Antonijas ielā 6
viena mēneša laikā no dienas, kad lēmums stājies spēkā. Lēmuma pārsūdzēšana
neaptur tā darbību.
Naudas sods jāsamaksā ar pārskaitījumu, maksājuma uzdevumā norādot:
Saņēmējs: Valsts kase Reģistrācijas numurs 90000050138
Saņēmēja iestāde: Valsts kase BIC kods TRELLV22
Konts (IBAN) LV12TREL1060121019400
Maksājuma mērķis: Lēmums Nr. E03-REUD-29
Pieņemšanas datums: 2009.gada 23.jūlijs
Naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc dienas, kad saņemts lēmuma
noraksts.
Direktores vietniece (paraksts) B.Liepiņa
IZRAKSTS PAREIZS