Full text

IZRAKSTS

Redakcijas datums: 01.09.2008.

Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

K.Valdemāra ielā 157, Rīgā, LV – 1013 tālr. (+371) 67388624 fakss (+371) 67388634 e-pasts: ptac@ptac.gov.lv

LĒMUMS

Rīgā

2009.gada 23.jūlijā Nr. E03-REUD-29

Par administratīvā soda un tiesiskā pienākuma atsaukt negodīgu komercpraksi

uzlikšanu

Par negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 2.punktā

noteikto negodīgas komercprakses īstenošanu, par kuru paredzēts

administratīvais sods Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13 panta

trešajā daļā

Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktores vietniece Brigita Liepiņa,

piedaloties sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Žurnāls SANTA”,

juridiskā adrese: Stabu ielā 34, Rīga, LV-1011,

vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,

personas ieņemamais amats: pilnvarotais pārstāvis

vārds, uzvārds: (...)

personas kods: (...)

izskatīja administratīvo lietu un konstatēja:

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC), pamatojoties uz

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma (turpmāk – NKAL) 15.panta pirmo daļu,

ir izvērtējis komercprakses, kura tiek īstenota, SIA „Žurnāls SANTA” (turpmāk –

Sabiedrība) žurnālā „Ieva” sniedzot reklāmrakstu par Leo Lī Gabora trīs Ķīnas

monētām, atbilstību normatīvo aktu prasībām.

2009.gada 1.jūlijā PTAC konstatēja, ka 2009.gada 1.jūlija žurnālā „Ieva” Nr.26

ir sniegts reklāmraksts (turpmāk – Reklāma) par Leo Lī Gabora trīs Ķīnas monētām,

kas, kā minēts Reklāmā, palīdz piepildīt trīs steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas

vēlēšanās [...] var palīdzēt laimēt daudz naudas, atrast labi apmaksātu darbu vai gluži

negaidīti saņemt lielu naudu.

Vizuāli Reklāma izskatās šādi:

/attēli/

2009.gada 2.jūlijā PTAC pieņēma lēmumu par lietvedības administratīvā

pārkāpuma lietā uzsākšanu un nosūtīja Sabiedrībai vēstuli Nr.21-06/4907 Par

lietvedības administratīvā pārkāpuma lietā uzsākšanu un uzaicinājumu uz

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, kurā PTAC informēja Sabiedrību par

konkrēto lēmumu un par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas vietu un laiku.

Vienlaicīgi PTAC pieprasīja Sabiedrībai sniegt informāciju par Reklāmas devēju,

iesniedzot starp Sabiedrību un Reklāmas devēju noslēgtā līguma par Reklāmas

izplatīšanu kopiju, un aicināja Sabiedrību saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

62.pantu izteikt viedokli un argumentus administratīvajā lietā.

2009.gada 17.jūlijā PTAC saņēma Sabiedrības 2009.gada 15.jūlija vēstuli

Nr.387, kurā Sabiedrība paskaidro, ka, „pamatojoties uz Sabiedrības „Žurnāls Santa”,

SIA „Mediapool” un sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Reklāmas aģentūra Santa”

2009.gada 2.janvārī noslēgto Līgumu /r.26 par sadarbību ar reklāmas aģentūru un

sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Mediapool” 2009.gada 19.jūnijā iesniegto

reklāmas pieteikumu, sabiedrība „Žurnāls Santa” izvietoja SIA „Mediapool”

(turpmāk tekstā saukta sabiedrība „Mediapool”) iesniegto materiālu – Leo Lī Gabora

Ķīnas monētas (turpmāk tekstā saukta REKLĀMA) žurnāla „Ieva” 2009.gada 1.jūlija

numurā /r.26 (611).

Atbilstoši Reklāmas likuma 12.panta (1) daļas noteikumiem sabiedrība

„Žurnāls Santa” ir REKLĀMAS izplatītājs. REKLĀMAS devējs ir sabiedrība

„Mediapool” (Reklāmas likuma 10.panta (1) daļa).

Viens no sabiedrības „Žurnāls Santa” saimnieciskās darbības veidiem ir

reklāmu publicēšana žurnālos. Taču saimnieciskās darbības jēdziens ir nošķirams no

komercprakses jēdziena.

Sabiedrība „Žurnāls Santa” darbība – REKLĀMAS publicēšana žurnālā – nav

komercprakse negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē, jo nav atzīstama

par tādu, kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu patērētājam

vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Un sabiedrība „Žurnāls Santa” nav

komercprakses īstenotājs negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē.

Savā vēstulē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs norāda uz /egodīgas

komercprakses aizlieguma likumā ietvertajām definīcijām un, norādot, ka REKLĀMĀ

tiek piedāvāts pakalpojums patērētājiem, un pat nekonkretizējot, kas, pēc tā ieskata, ir

šis pakalpojums, izdara nepamatotus secinājumus, ka „Reklāmas izplatīšana ir

komercprakse /KAL izpratnē, jo konkrētā darbība ir atzīstama par tādu, kas tieši

saistīta ar Reklāmā piedāvātā pakalpojuma sniegšanu patērētājiem” un, ka „ņemot

vērā, ka Reklāmas izplatītājs ir Sabiedrība, kas darbojas konkrētā pakalpojuma

sniedzēja uzdevumā, Sabiedrība ir atzīstama par komercprakses īstenotāju /KAL

izpratnē”.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs savus secinājumus pamato nevis ar

Reklāmas satura objektīvu vērtējumu, bet ar savu prezumpciju par patērētāja

subjektīvo gribu – vēlēšanos, un tieši: „Reklāmā tiek apgalvots, ka konkrētās monētas

piepildīs trīs steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās, kas nozīmē, ka

patērētājs var vēlēties arī laimēt azartspēlēs, izlozēs vai loterijās un ar trīs Ķīnas

monētu palīdzību konkrētās vēlēšanās piepildīsies”.

Vēlēšanās, vēlme – iekšēja tieksme pēc kā: griba ko iegūt, īstenot, (pa)darīt;

vajadzības, gribas izjušana (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca – R.: Zvaigzne

ABC, 2000. – 186.lpp.).

Vēlēšanās - iekšēja tieksme pēc kā; tās izpausme (Latviešu valodas vārdnīca –

R.: Avots, 1987. – 847.lpp.).

REKLĀMĀ tiek apgalvots, ka 1)”monētas palīdzēs jums piepildīt trīs

steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās”, 2) „monētām piemīt spēja

piesaistīt bagātību”, 3) „monētas nodrošina bagātību tam, kurš prot tās izmantot”, 4)

„monētas iedarbojas uz vēlmēm, kas saistītas ar naudas saņemšanu”.

REKLĀMĀ netiek apgalvots, ka monētas var palīdzēt laimēt azartspēlēs, izlozēs

vai loterijās. Turklāt monētas nav atzīstama par preci Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma izpratnē.

Sabiedrība „Žurnāls Santa” uzskata, ka REKLĀMĀ netiek piedāvāts

pakalpojums Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (1.panta 2) punkts),

netiek piedāvāta preces pārdošana (1.panta 6) punkts) un tā nav saistīta ar

tirdzniecības veicināšanu.

REKLĀMĀ ietver apsolījumu uzdāvināt un bez maksas nosūtīt trīs Ķīnas

monētas 734 personām, kuras nosūtījušas uz noteiktu adresi kuponu ar noteiktā veidā

aizpildītu anketu.

Nepamatots ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra apgalvojums, ka

„komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi”. Patērētāju tiesību aizsardzības

centra vēstulē nav norādīti nekādi fakti, kas to apliecina.

Komercpraksi var vērtēt vien kā negatīvi ietekmējošu, ja tā atbilst negodīgas

komercprakses aizlieguma likuma 7.pantā minētajām pazīmēm. Sabiedrības „Žurnāls

Santa” publicētā reklāma neatbilst negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

7.pantā minētajām patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošās komercprakses

pazīmēm.” Vēstulē Sabiedrība lūdz PTAC izbeigt pret Sabiedrību uzsākto

administratīvo lietvedību, jo Sabiedrība uzskata, ka tā nav īstenojusi negodīgu

komercpraksi. Vienlaicīgi Sabiedrība informē, ka tā ir pārtraukusi Reklāmas

izplatīšanu.

Vēstulei Sabiedrība pievienojusi starp Sabiedrību, SIA „Mediapool” un SIA

„Reklāmas aģentūra Santa” kā trešo personu 2009.gada 2.janvārī noslēgtā Līguma

Nr.26 par sadarbību ar reklāmas aģentūru (turpmāk – Līgums) kopiju, kā arī SIA

„Mediapool” 2009.gada 19.jūnija pieteikuma par Reklāmas izvietošanai paredzētā

laukuma rezervāciju kopiju.

Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā Sabiedrības pārstāvis pauda

viedokli, ka konkrētā Reklāma nav saistāma ar komercpraksi, kā arī lietas izskatīšanas

gaitā atzina un nožēloja izdarīto pārkāpumu un apņēmās nākotnē neizplatīt

pretlikumīgas reklāmas. Sabiedrības pārstāvis izteica lūgumu nesodīt Sabiedrību un

izvērtēt to, cik lielā mērā Sabiedrība ir atbildīga par konkrētās Reklāmas saturu.

Izvērtējot lietā esošos materiālus, PTAC secina turpmāk minēto:

PTAC norāda, ka NKAL 1.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka darbība

(uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums),

kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas

lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam, ir komercprakse. NKAL

1.panta otrā daļa paredz, ka citi šā likuma termini un jēdzieni lietoti Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma izpratnē.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 1.panta

6.punktu prece ir jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam, savukārt PTAL

1.panta 2.punkts nosaka, ka pakalpojums ir personas saimnieciskās vai profesionālās

darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar

patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta,

izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts

darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts.

No iepriekš minētajām definīcijām izriet, ka Reklāmā piedāvātās trīs Ķīnas

monētas ir atzīstamas par preci, proti, par lietu, ko piedāvā patērētājam, PTAL

izpratnē, savukārt konkrēto monētu atsūtīšana – par pakalpojumu, proti, par bez

atlīdzības izpildītu patērētāja pasūtījumu. Tāpat arī no iepriekš minētajām definīcijām

izriet, ka Reklāmas izplatīšana ir komercprakse NKAL izpratnē, jo konkrētā darbība ir

atzīstama par tādu, kas tieši saistīta ar Reklāmā piedāvātā pakalpojuma – preces (trīs

Ķīnas monētas) nosūtīšana – sniegšanu patērētājiem.

Turklāt PTAC norāda, ka tā rīcībā ir materiāli, kas apliecina to, ka pēc Reklāmā

minēto Ķīnas monētu pasūtīšanas patērētājs tās saņem bez maksas, bet, pretēji

Reklāmā minētajam, patērētājs nesaņem bez maksas Fen Šui rituālu aprakstu, kas, kā

minēts Reklāmā, palīdz ātri piepildīt vēlēšanās, kas saistītas ar naudas iegūšanu.

Konkrēto Fen Šui rituālu aprakstu patērētājam piedāvā iegādāties par Ls 12,90 (+ Ls

3,90 par pasta un papildu pakalpojumiem). Tādējādi PTAC norāda, ka konkrētā

darbība – Reklāmas izplatīšana – nepārprotami ir atzīstama par komercpraksi NKAL

izpratnē.

Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz

uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko

groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas

97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK)

Nr.2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”) (turpmāk – Direktīva), kura ir

maksimālās harmonizācijas direktīva un kuras tiesību normas ir iekļautas NKAL,

nosaka, ka "uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem" ir jebkura tirgotāja

veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums,

tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu,

pārdošanu vai piegādi patērētājiem. Tādējādi secināms, ka, lai Reklāmas sniegšana

tiktu atzīta par komercpraksi, nav obligāts nosacījums, ka tā būtu saistīta ar pirkšanas

vai pārdošanas darījumiem. No iepriekš minētā izriet, ka komercprakse var būt saistīta

arī tikai ar preču un/vai pakalpojumu popularizēšanu vai bez atlīdzības pakalpojumu

sniegšanu.

NKAL 1.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka ražotājs, pakalpojuma

sniedzējs vai pārdevējs, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros

īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita persona, kas rīkojas ražotāja, pakalpojuma

sniedzēja vai pārdevēja vārdā vai uzdevumā, ir komercprakses īstenotājs. Arī

Direktīvas kontekstā par tirgotāju tiek uzskatīta jebkura fiziska vai juridiska persona,

kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā

uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas

tirgotāja vārdā vai uzdevumā.

No konkrētajām definīcijām izriet, ka par komercprakses īstenotāju ir atzīstams

ne tikai pats pārdevējs/pakalpojuma sniedzējs, kurš īsteno komercpraksi, proti, sniedz

Reklāmu, bet arī jebkura cita persona, kas rīkojas konkrētās personas vārdā vai

uzdevumā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais uzdevums ir dots tieši vai pastarpināti.

No Sabiedrības sniegtā paskaidrojuma un iesniegtā Līguma izriet, ka Reklāmas

devējs ir SIA „Mediapool”, kura Reklāmu nodevusi Sabiedrībai tālākai izplatīšanai,

citas personas (pārdevēja/pakalpojuma sniedzēja) uzdevumā. Ņemot vērā, ka

Sabiedrība Reklāmu ir pieņēmusi un izplatījusi, Sabiedrība ir atzīstama par

komercprakses īstenotāju NKAL izpratnē, kas komercpraksi īstenojusi

pārdevēja/pakalpojuma sniedzēja (trīs Ķīnas monētu piedāvātāja) uzdevumā. Arī

Sabiedrība pati atzīst, ka konkrētā komercprakse ir īstenota ar Sabiedrības

starpniecību, un lietā nav noliedzams fakts, ka ar Reklāmas izplatīšanu tiek veicināta

konkrētā pakalpojuma sniegšana. Tādējādi Sabiedrības arguments par to, ka

Sabiedrība nav atzīstama par komercprakses īstenotāju ir noraidāms.

NKAL 4.panta pirmā daļa nosaka, ka negodīga komercprakse ir aizliegta.

Saskaņā ar NKAL 4.panta otrās daļas 2.punktu komercprakse ir negodīga, ja tā ir

maldinoša. Savukārt NKAL 11.panta 16.punkts paredz, ka komercprakse jebkuros

apstākļos ir maldinoša, ja komercprakses īstenotājs apgalvo, ka prece vai

pakalpojums var palīdzēt laimēt azartspēlēs, izlozēs vai loterijās.

PTAC konstatē, ka Reklāmā sniegta konkrēta informācija:

/attēli/

No Reklāmas izriet, ka Sabiedrība, izplatot Reklāmu, īsteno komercpraksi,

kuras ietvaros tiek sniegts apgalvojums, ka trīs Ķīnas monētas, kuras pakalpojuma

sniedzējs piedāvā bez maksas nosūtīt 734 patērētājiem, palīdzēs patērētājam laimēt

daudz naudas. Tāpat arī Reklāmā tiek apgalvots, ka konkrētās monētas piepildīs trīs

steidzamas ar naudas saņemšanu saistītas vēlēšanās, kas nozīmē, ka patērētājs var

vēlēties arī laimēt naudu un ar trīs Ķīnas monētu palīdzību konkrētā vēlēšanās

piepildīsies. Vienlaicīgi Reklāmā tiek apgalvots, ka patērētājs, pasūtot trīs Ķīnas

monētas, bez maksas saņems arī Fen Šui rituālu aprakstu, kas palīdzēs vēl ātrāk

piepildīt konkrētās ar naudas saņemšanu saistītās patērētāja vēlēšanās.

PTAC norāda, ka latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā, kā, piemēram, LU

aģentūras „Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts” Mākslīgā

intelekta laboratorijai piederošajā interneta vietnē www.tezaurs.lv, sniegts vārda

„laimēt” skaidrojums, kurš paredz, ka vārds „laimēt” nozīmē iegūt loterijā (naudu vai

mantu), iegūt (ko vēlamu, piemēram, priekšmetu, vietu, pienākumu) izlozē, iegūt

azartspēlē (naudu vai mantu). Līdz ar to secināms, ka, lietojot Reklāmā apgalvojumu

„tās var palīdzēt laimēt daudz naudas”, sabiedrībai (patērētājiem) nepārprotami tiek

sniegts vēstījums par to, ka trīs Ķīnas monētas palīdzēs patērētājam laimēt loterijās,

izlozēs vai azartspēlēs. Tādējādi Sabiedrības arguments par to, ka Reklāmā nav minēts,

ka trīs Ķīnas monētas palīdzēs laimēt tieši azartspēlēs, loterijās vai izlozēs, ir

uzskatāms par nepamatotu, jo PTAC ieskatā apgalvojums „tās var palīdzēt laimēt

daudz naudas” nepārprotami nozīmē to, ka Reklāmā tiek sniegts apgalvojums, ka trīs

Ķīnas monētas var palīdzēt laimēt loterijās, izlozēs vai azartspēlēs.

Ņemot vērā iepriekš minēto, PTAC konstatē, ka Sabiedrība, izplatot Reklāmu,

īsteno negodīgu, proti, NKAL 11.panta 16.punktā noteikto jebkuros apstākļos

maldinošu komercpraksi, kas saskaņā ar NKAL 4.panta otrās daļas 2.punktu ir

negodīga un saskaņā ar NKAL 4.panta pirmo daļu – aizliegta.

Attiecībā uz Sabiedrības 2009.gada 15.jūlija vēstulē Nr.387 sniegtajiem

argumentiem, PTAC papildus paskaidro sekojošo:

[1] Kā jau iepriekš minēts, Sabiedrība konkrētajā gadījumā ir atzīstama par

komercprakses īstenotāju NKAL izpratnē un tādējādi tā arī nes atbildību par negodīgas

komercprakses īstenošanu. Vērtējot katras atsevišķas komercprakses īstenošanā

iesaistītās personas atbildību, PTAC vērtē to, cik lielā mērā attiecīgā persona zināja vai

tai vajadzēja zināt par komercprakses negodīgo raksturu.

Izvērtējot lietas materiālus, tajā skaitā Līgumā ietvertās Sabiedrības tiesības,

PTAC secina, ka Sabiedrība Reklāmu saņēma pirms tās publicēšanas un tai bija

iespējams iepazīties ar Reklāmas saturu un izvērtēt tā atbilstību normatīvo aktu

prasībām, nepieciešamības gadījumā, konstatējot Reklāmas neatbilstību normatīvajiem

aktiem, atteikties to pieņemt un publicēt (Līguma 2.5.2.punkts). Tāpat arī likuma „Par

likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanu, publicēšanu, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 7.pants nosaka,

ka spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi ir saistoši visā Latvijas

teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu. Likumu un Ministru

kabineta noteikumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Līdz ar to PTAC norāda, ka

Sabiedrība nevarēja nezināt, ka Reklāma, kurā sniegts apgalvojums, ka prece vai

pakalpojums var palīdzēt laimēt loterijās, izlozēs vai azartspēlēs, ir uzskatāma par

jebkuros apstākļos maldinošu komercpraksi un tādējādi aizliegtu.

[2] PTAC vērš Sabiedrības uzmanību uz to, ka Reklāmas likuma 3.panta pirmā

daļa nosaka, ka reklāmai ir jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama

saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi. Reklāmām izvirzāmās vispārīgās prasības

paredz Reklāmas likuma II nodaļa, kurā cita starpā noteikts, ka papildu prasības

reklāmas jomā var noteikt citos likumos (Reklāmas likuma 7.panta pirmā daļa).

No minētā izriet, ka jebkura reklāma, kura neatbilst normatīvo aktu prasībām,

respektīvi, ne tikai Reklāmas likumā noteiktajām vispārīgajām prasībām, bet arī citos

normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, ir pretlikumīga un līdz ar to aizliegta

reklāma un neviena persona, tajā skaitā, Sabiedrība, nav tiesīga izplatīt šādu reklāmu,

ja tā zina vai tai vajadzētu zināt par konkrētās reklāmas neatbilstošo raksturu, kā to

paredz Reklāmas likuma 12.panta ceturtā daļa.

[3] PTAC nepiekrīt Sabiedrības viedoklim, ka nepamatots ir PTAC

apgalvojums, ka komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi. PTAC ieskatā arī ar

pašu normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses īstenošanas faktu ir

neatgriezeniski notikusi negatīva ietekme, jo ir aizskartas sabiedrības/patērētāju

intereses komercprakses jomā, kas ir, sagaidīt , ka tiks īstenota normatīvajiem aktiem

atbilstoša komercprakse.

Tāpat arī PTAC norāda, ka saskaņā ar NKAL 15.panta devīto daļu šā panta

astotajā daļā minētos lēmumus Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt arī tad, ja tai nav

pierādījumu par komercprakses īstenotāja nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi PTAC

paskaidro, ka, lai sasniegtu NKAL 2.pantā noteikto mērķi, kas ir nodrošināt patērētāju

tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem

izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, PTAC nav nepieciešams

iegūt pierādījumus tam, ka normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses

īstenošanas rezultātā patērētājiem/sabiedrībai ir nodarīts konkrēts kaitējums –

zaudējumi. PTAC norāda, ka normatīvajiem aktiem neatbilstošas komercprakses

īstenošana nav pieļaujama ne pie kādiem apstākļiem un neatkarīgi no patērētājiem

nodarītajiem zaudējumiem un to apmēra.

[4] PTAC nepiekrīt Sabiedrības viedoklim, ka komercpraksi kā negatīvi

ietekmējošu var vērtēt tikai tādā gadījumā, ja tā atbilst NKAL 7.pantā minētajām

patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošas komercprakses pazīmēm. PTAC

informē, ka Direktīvas preambulas 17.punkts paredz, ka vēlams precizēt, kāda

komercprakse ir negodīga jebkuros apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku

noteiktību, tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir

vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra

atsevišķa gadījuma atbilstību 5.līdz 9.pantam (respektīvi, nav jāizvērtē panti par

negodīgas komercprakses aizliegumu, maldinošu komercpraksi, maldinošu

noklusēšanu, agresīvu komercpraksi un uzmākšanos, piespiešanu un nesamērīgas

ietekmes izmantošanu). Tāpat arī saskaņā ar nacionālajā likumdošanā paredzēto,

konstatējot maldinošu komercpraksi jebkuros apstākļos, PTAC nav atsevišķi jāizvērtē

tās atbilstība pārējām NKAL noteiktajām normām par maldinošu komercpraksi, tajā

skaitā, attiecībā uz to, vai patērētājs konkrētās komercprakses ietekmē pieņēma vai

varēja pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu par konkrēto monētu pasūtīšanu,

kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis, jo tāda komercprakse ir negodīga un tādējādi arī

patērētājus negatīvi ietekmējoša jebkuros apstākļos.

NKAL 15.panta astotā daļa nosaka: „Ja Uzraudzības iestāde atzīst

komercpraksi par negodīgu, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar

kuriem: 1) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu atbilstošā veidā sniegt

papildu informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu komercprakses atbilstību šā

likuma prasībām; 2) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu nekavējoties

izbeigt negodīgu komercpraksi; 3) aizliedz negodīgu komercpraksi, ja tā vēl nav

uzsākta, bet ir paredzama; 4) uzliek komercprakses īstenotājam par pienākumu

publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā

norāda laboto informāciju, atsaucot negodīgo komercpraksi; 5) piemēro

administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā”.

Izvērtējot lietderības apsvērumus, proti, to, ar kāda veida lēmumu konkrētajā

situācijā tiktu panākta vispārēja augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība ne tikai

šobrīd, bet arī nākotnē, PTAC ieskatā Sabiedrībai nav lietderīgi uzlikt kādu no NKAL

15.panta astotajā daļā 1. - 3.punktā paredzētajiem tiesiskajiem pienākumiem. Ņemot

vērā, ka Reklāmas negatīvā ietekme pēc Reklāmas izplatīšanas turpinās un, lai atturētu

patērētājus no Reklāmas ietekmētas turpmākas rīcības, PTAC uzskata, ka ir lietderīgi

Sabiedrībai saskaņā ar NKAL 15.panta astotās daļas 4.punktā noteikto uzlikt tiesisku

pienākumu atsaukt negodīgo komercpraksi, jo ar negodīgas komercprakses atsaukšanu

tiks nodrošināta patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzība, kas kā likuma

mērķis ir noteikts NKAL 2.pantā. Ņemot vērā, ka Reklāma jau ir tikusi sniegta un

tādējādi komercprakses negatīvā ietekme jau ir notikusi un ņemot vērā Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 9.panta pirmo daļu, proti, ka

Sabiedrība ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru likumā paredzēta

administratīvā atbildība, PTAC secina, ka, pamatojoties uz NKAL 15.panta astotās

daļas 5.punktu, Sabiedrībai nosakāms ietekmēšanas līdzeklis par administratīvo

pārkāpumu, piemērojot administratīvo sodu.Ar administratīvā soda palīdzību

Sabiedrība tiks motivēta savā turpmākajā komercdarbībā nepieļaut atkārtotu iepriekš

minētā pārkāpuma izdarīšanu. Arī LAPK 1.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo

pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu

sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu,

iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību,

valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus,

audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos

cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves

noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības

priekšā, un juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka soda kā piespiedu līdzekļa

speciālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai administratīvā akta adresāts neizdarītu

jaunus prettiesiskus nodarījumus. Soda ģenerālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai

tos neizdarītu citas personas. (Māris Baltais. Iestādes rīcības brīvība un lietderības

apsvērumi. Jurista Vārds, Nr.18(373), 17.05.2005.).Vienlaikus PTAC ņem vērā, ka

saskaņā ar LAPK 22.pantu administratīvā soda piemērošanas mērķis ir arī audzināt

personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lai tā ievērotu likumus.

Ņemot vērā, ka ir izdarīts administratīvais pārkāpums un lietā nepastāv apstākļi,

kas ir pamats lietvedības izbeigšanai (LAPK 239.pants), kā arī nepastāv apstākļi, lai

nepiemērotu administratīvo sodu, un tā iemesla dēļ, lai atturētu pārkāpēju un citus

tirgus dalībniekus no administratīvo pārkāpumu izdarīšanas, kā arī šādu pārkāpumu

atkārtošanās, nepieciešams Sabiedrībai piemērot administratīvo sodu.

Sabiedrība tiek saukta pie administratīvās atbildības par administratīvo

pārkāpumu, par kuru administratīvais sods ir paredzēts LAPK 166.13 panta trešajā daļā

– par negodīgu komercpraksi.

LAPK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu

uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto

pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem

pārkāpumiem. Saskaņā ar LAPK 166.13 panta trešo daļu par negodīgu komercpraksi -

uzliek naudas sodu juridiskajām personām - līdz desmittūkstoš latiem.

Lemjot par naudas soda piemērošanu, PTAC ņem vērā Administratīvā procesa

likuma 5., 13.pantu un 66.panta pirmajā daļā minētos tiesību principus un lietderības

apsvērumus, lai noteiktu lēmuma par personas sodīšanu piemērotību un atbilstību,

konkrētajā gadījumā ievērojot samērību starp pie atbildības sauktā tirgus dalībnieka

rīcību un tam uzliekamo ierobežojumu, kā arī patērētāju (visas sabiedrības) tiesiskās

intereses, t.sk., tiesības saņemt normatīvajiem aktiem atbilstošu komercpraksi, un šo

interešu aizskārumu, to, ka piemērojamām sankcijām jābūt efektīvām un no

pārkāpuma atkārtošanās atturošām. Tāpat arī, nosakot soda apmēru, PTAC ņem vērā,

ka par Reklāmas izplatīšanu Sabiedrība no SIA „Mediapool” saņēma samaksu Ls (...)

(pēc (...)% atlaides piemērošanas, respektīvi, Ls (...) – (...)% = Ls (...)) apmērā.

Izvērtējot administratīvās lietas materiālus, PTAC, ņemot vērā Sabiedrības

pārstāvja pausto nožēlu par izdarīto pārkāpumu un apņemšanos turpmāk neizplatīt

pretlikumīgas reklāmas, ir konstatējis apstākļus, kas saskaņā ar LAPK 33.panta pirmās

daļa 1.punktu un trešo daļu mīkstinātu atbildību par administratīvo pārkāpumu. PTAC

nav konstatējis apstākļus, kas saskaņā ar LAPK 34.pantu pastiprinātu atbildību par

administratīvo pārkāpumu.

Izvērtējot iepriekš minētos apstākļus, kā arī ņemot vērā komercprakses

īstenošanas vietu, izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, Sabiedrības

mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošo apstākļu esamību un pastiprinošo apstākļu

neesamību, kā arī ievērojot vienlīdzības principu, PTAC uzskata, ka par negodīgas

komercprakses īstenošanu Sabiedrībai ir uzliekams naudas sods Ls 300,00 apmērā, kas

ir uzskatāms par samērīgu naudas sodu, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma – negodīgas

komercprakses, respektīvi, jebkuros apstākļos maldinošas komercprakses īstenošana –

raksturu un tās īstenošanas vietu.

Izvērtējot lietas materiālus un izskatīšanā konstatētos apstākļus, pamatojoties uz

LAPK 9.panta pirmo daļu, 14.1 pantu, 22.pantu, 23.panta pirmās daļas 2.punktu,

32.panta pirmo un otro daļu, 33.panta pirmās daļas 1.punktu un trešo daļu, 166.13 panta

trešo daļu, 215.4 pantu, 274.pantu, 275.panta pirmās daļas 1.punktu, Administratīvā

procesa likuma 5.pantu, 6.pantu, 12.pantu, 13.pantu un 66.panta pirmo daļu, PTAL

1.panta 2. un 6.punktu, NKAL 1.panta pirmās daļas 1. un 2.punktu, 1.panta otro daļu,

2.pantu, 4.panta pirmo daļu, 4.panta otrās daļas 2.punktu, 11.panta 16.punktu, 14.panta

pirmo daļu un 15.panta astotās daļas 4. un 5.punktu,

n o l e m t s:

uzlikt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Žurnāls Santa”,

juridiskā adrese: Stabu iela 34, Rīga, LV-1011,

vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,

naudas sodu Ls 300,00 (trīs simti) apmērā;

uzdot sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Žurnāls Santa”,

juridiskā adrese: Stabu iela 34, Rīga, LV-1011,

vienotās reģistrācijas numurs: 40003044261,

tiesisku pienākumu publicēt žurnālā „Ieva” paziņojumu par Reklāmas atsaukšanu,

norādot, ka, pamatojoties uz PTAC 2009.gada 23.jūlija lēmumu Nr. E03-REUD-29,

SIA „Žurnāls Santa” atsauc pretlikumīgo un maldinošo Reklāmu par Leo Lī Gabora

trīs Ķīnas monētām.

Pieņemto lēmumu daļā par administratīvo pārkāpumu un pieņemto lēmumu

daļā par tiesisko pienākumu atsaukt negodīgu komercpraksi SIA „Žurnāls Santa” ir

tiesības pārsūdzēt likumā paredzētajā kārtībā. Saskaņā ar NKAL 16.pantu uzraudzības

iestādes lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Antonijas ielā 6

viena mēneša laikā no dienas, kad lēmums stājies spēkā. Lēmuma pārsūdzēšana

neaptur tā darbību.

Naudas sods jāsamaksā ar pārskaitījumu, maksājuma uzdevumā norādot:

Saņēmējs: Valsts kase Reģistrācijas numurs 90000050138

Saņēmēja iestāde: Valsts kase BIC kods TRELLV22

Konts (IBAN) LV12TREL1060121019400

Maksājuma mērķis: Lēmums Nr. E03-REUD-29

Pieņemšanas datums: 2009.gada 23.jūlijs

Naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc dienas, kad saņemts lēmuma

noraksts.

Direktores vietniece (paraksts) B.Liepiņa

IZRAKSTS PAREIZS