Pilns teksts

IZRAKSTS

Redakcijas datums: 01.09.2008.

Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

K.Valdemāra ielā 157, Rīgā, LV – 1013 tālr. (+371) 67388624 fakss (+371) 67388634 e-pasts: ptac@ptac.gov.lv

LĒMUMS

Rīgā

2010.gada 11.februārī Nr. E03-KREUD-12

Par administratīvā soda un tiesiskā pienākuma uzlikšanu

Par negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 2. un 3.punktā

noteikto negodīgas komercprakses īstenošanu, par kuru paredzēts administratīvais

sods Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13 panta trešajā daļā

Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktores vietniece Brigita Liepiņa,

nepiedaloties sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Parking service Latvia”

juridiskā adrese: Brīvības ielā 73-4, Rīga, LV-1010

vienotās reģistrācijas numurs: 40103210653

izskatīja administratīvo lietu un konstatēja:

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC), ņemot vērā saņemtās

patērētāju sūdzības un pamatojoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

(turpmāk – NKAL) 15.panta pirmo daļu, ir izvērtējis SIA „Parking service Latvia”

(turpmāk – Sabiedrība) īstenoto komercpraksi.

PTAC ir saņēmis vairākas patērētāju sūdzības, no kurām izriet, ka no 2009.gada

septembra beigām DUS DINAZ teritorija Hanzas ielā 16b, Rīgā ir maksas autostāvvieta,

par kuras izmantošanu ir jāmaksā noteikta maksa, proti, Ls 1,00 par katru stundu.

Iesniegumos minēts, ka, iebraucot attiecīgajā teritorijā, nav saprotams, ka patērētājs

iebrauc maksas autostāvvietā. Tāpat arī iesniegumos norādīts, ka gadījumos, ja patērētāji

nav veikuši apmaksu par autostāvvietu, attiecīgajām automašīnām tiek uzlikti riteņu

bloķētāji, kas netiek noņemti līdz brīdim, kad patērētājs ir veicis soda naudas, kas ir Ls

20,00 un kas ar katru nākamo dienu pieaug par Ls 20,00, samaksu.

2009.gada 20.oktobrī PTAC darbinieki veica pārbaudi DUS DINAZ Hanzas ielā

16b, Rīgā, lai pārliecinātos, kāda informācija patērētājiem tiek sniegta pirms un/vai pēc

iebraukšanas attiecīgajā teritorijā, un konstatēja, ka, iebraucot minētajā teritorijā,

vidusmēra patērētājam nav iespējams secināt, ka viņš ir iebraucis maksas autostāvvietā.

Pie iebraukšanas DUS DINAZ teritorijā bija izvietota šāda plāksne (informācija par

autostāvvietas izmantošanas noteikumiem):

/attēli/

Arī Sabiedrības mājas lapā www.pslatvia.lv (turpmāk – Mājas lapa) ir ievietota

šāda bilde, kurā ir redzama iepriekš minētā plāksne ar autostāvvietas izmantošanas

noteikumiem:

Papildus attiecīgajā teritorijā bija izvietotas šādas zīmes, kuru

izvietojums/atrašanās vieta ir redzama arī Mājas lapā ievietotajā bildē (skatīt iepriekšējo

bildi):

/attēli/

Vienlaicīgi PTAC ir konstatējis, ka Sabiedrības autostāvvietu lietošanas

noteikumu, kas ir pieejami DUS DINAZ teritorijā Hanzas ielā 16b, Rīgā, 7.punkts nosaka,

ka „Ja autostāvvietā esošā transporta līdzeklī neatrodas šo noteikumu 6.punktā noteiktajā

kārtībā novietota derīga atļauja vai nav veikta autostāvvietas lietošanas priekšapmaksa,

izmantojot kases aparātu, vai nav veikta stāvvietas lietošanas apmaksas uzsākšana,

izmantojot SMS apmaksas pakalpojumu, attiecībā uz transporta līdzekli, tajā skaitā, tā

lietotāju, turētāju, īpašnieku tiek piemērota soda sankcija atkarībā no nelikumīgas

autostāvvietas lietošanas ilguma izrakstīta kvīts par naudas summas 20 LVL apmērā, kura

noteikta saskaņā ar autostāvvietas operatora noteiktu tarifu, samaksu, par katru dienu,

kamēr transporta līdzeklis atrodas autostāvvietā, kā arī autostāvvietas operatora

pilnvarota persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu”.

Turklāt minēto noteikumu 8.punktā noteikts, ka „Autostāvvietu operators ir tiesīgs

izmantot transporta līdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu līdz brīdim, kad vainīgā persona ir

samaksājusi šo noteikumu 7.punktā minēto sodu noteiktajā kārtībā un apmērā”.

Papildus PTAC ir saņēmis gan rakstiskas, gan mutiskas patērētāju sūdzības, no

kurām izriet, ka, iebraucot arī citās Sabiedrības maksas autostāvvietās, kā, piemēram,

Skanstes ielā 7, Rīgā un Valkas ielā 1a, Rīgā, patērētājam nav iespējams secināt, ka viņš ir

iebraucis maksas autostāvvietā, un, ja patērētājs nav veicis samaksu par maksas

autostāvvietas izmantošanu, viņa automašīnai tiek uzlikts riteņu bloķētājs.

2009.gada 11.novembrī PTAC izdeva lēmumu Par pagaidu noregulējumu par

negodīgas komercprakses izbeigšanu Nr.21-07/8840 (turpmāk – Pagaidu noregulējums),

ar kuru PTAC uzlika Sabiedrībai tiesisku pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu

komercpraksi, kas izpaužas kā patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamas būtiskas

informācijas par maksas autostāvvietu noklusēšana un riteņu bloķētāju

uzlikšana/nenoņemšana līdz patērētājs ir veicis soda naudas samaksu. Vienlaicīgi PTAC

pieprasīja Sabiedrībai sniegt noteiktu informāciju un skaidrojumu, kā arī aicināja

Sabiedrību izteikt viedokli konkrētajā administratīvajā lietā.

2009.gada 27.novembrī, pārbaudot, vai Sabiedrība ir izpildījusi ar Pagaidu

noregulējumu uzlikto tiesisko pienākumu, PTAC konstatēja, ka Sabiedrība nav izpildījusi

attiecīgo tiesisko pienākumu un DUS DINAZ teritorijā Hanzas ielā 16b, Rīgā turpina

īstenot Pagaidu noregulējumā konstatēto maldinošo un agresīvo komercpraksi. Tādējādi,

ņemot vērā arī to, ka PTAC netika saņēmis Sabiedrības lūgumu pagarināt Pagaidu

noregulējuma izpildes termiņu, PTAC 2009.gada 27.novembrī pieņēma lēmumu par

lietvedības administratīvā pārkāpuma par PTAC lēmuma nepildīšanu lietā ierosināšanu un

2009.gada 4.decembrī nosūtīja Sabiedrībai vēstuli Nr.21-07/9568, kurā informēja

Sabiedrību par attiecīgo PTAC pieņemto lēmumu un uzaicināja Sabiedrību ierasties uz

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu, norādot lietas izskatīšanas vietu un laiku.

Vienlaicīgi PTAC izteica Sabiedrībai brīdinājumu par administratīvā akta (Pagaidu

noregulējuma) piespiedu izpildi.

2009.gada 29.decembrī, pārbaudot, vai Sabiedrība ir izpildījusi ar Pagaidu

noregulējumu uzlikto tiesisko pienākumu, PTAC konstatēja, ka Sabiedrība Pagaidu

noregulējumu ir izpildījusi daļēji. Sabiedrības autostāvvietās DUS DINAZ teritorijās

Hanzas ielā 16b, Rīgā un Skanstes ielā 7, Rīgā pie iebraukšanas attiecīgajās teritorijās ir

skaidri un saprotami sniegta informācija par to, ka patērētājs iebrauc maksas

autostāvvietā, kā arī sniegta informācija, kas brīdina par bloķētāju izmantošanu, proti, ir

sniegta šāda informācija:

1. Hanzas ielā 16b, Rīgā:

/attēli/

2. Skanstes ielā 7, Rīgā:

2010.gada 18.janvārī PTAC saņēma Sabiedrības paskaidrojumu uz nr.21-07/4 no

04.01.2010, kurā Sabiedrība sniedz šādu viedokli:

/attēli/

Paskaidrojumam Sabiedrība nav pievienojusi pierādījumus, kas apliecinātu

paskaidrojumā minēto, tostarp, pierādījumus par maksas autostāvvietās izvietoto plākšņu

ar autostāvvietu izmantošanas noteikumiem izgatavošanu, kuru iesniegšanu pieprasīja

PTAC.

2010.gada 20.janvārī PTAC saņēma Sabiedrības vēstuli uz nr.21-07/4 no

04.01.2010, kurā Sabiedrība lūdza atlikt administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas

laiku.

2010.gada 21.janvārī PTAC nosūtīja Sabiedrībai vēstuli Nr.21-07/569, paziņojot

par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas datuma un laika maiņu uz 2010.gada

11.februāri plkst. 1400, vienlaicīgi trešo reizi un papildus pieprasot Sabiedrībai iesniegt

PTAC konkrētus pierādījumus un informāciju.

Uz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanu Sabiedrības pārstāvis neieradās un

Sabiedrība atkārtoti nav lūgusi PTAC atlikt lietas izskatīšanu.

Izvērtējot PTAC rīcībā esošos materiālus un informāciju, PTAC secina:

NKAL 1.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka, ka darbība (uzvedība, apgalvojums,

komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar

tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai

pakalpojuma sniegšanu patērētājam, ir komercprakse. Savukārt NKAL 1.panta pirmās

daļas 1.punkts nosaka, ka ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai pārdevējs, kas savas

saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita

persona, kas rīkojas ražotāja, pakalpojuma sniedzēja vai pārdevēja vārdā vai uzdevumā,

ir komercprakses īstenotājs.

No iepriekš minētajām definīcijām izriet, ka Sabiedrības darbība vai bezdarbība,

sniedzot/noklusējot informāciju par maksas autostāvvietas pakalpojumu un piemērojot

noteiktas sodu sankcijas, ir komercprakse NKAL izpratnē, jo attiecīgā darbība/bezdarbība

ir tieši saistīta ar autostāvvietas pakalpojuma sniegšanu patērētājiem. Savukārt, ņemot

vērā, ka attiecīgās darbības/bezdarbības veicējs ir Sabiedrība, Sabiedrība ir atzīstama par

komercprakses īstenotāju NKAL izpratnē.

NKAL 4.panta pirmā daļa nosaka, ka negodīga komercprakse ir aizliegta. Saskaņā

ar NKAL 4.panta otrās daļas 2. un 3.punktu komercprakse ir negodīga, ja: tā ir

maldinoša; tā ir agresīva.

PTAC paskaidro, ka Sabiedrības īstenoto komercpraksi PTAC vērtē no vidusmēra

patērētāja uztveres viedokļa, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā

2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret

patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un

Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un

Padomes Regulu (EK) Nr.2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”) (turpmāk –

Direktīva), kura ir maksimālās harmonizācijas direktīva, un Eiropas Kopienu tiesas

(turpmāk – EKT) praksē norādītos vidusmēra patērētāja kritērijus – patērētājs, kurš ir

pietiekoši zinošs un labi informēts, kā arī pietiekoši vērīgs un piesardzīgs (skat. Direktīvas

preambulas 18.punkts; EKT C-112/99, 52.paragrāfs; C-44/01, 55.paragrāfs; C-356/04,

78.paragrāfs; C-381/05, 23.paragrāfs).

PTAC norāda, ka saskaņā ar NKAL 7.panta otro daļu par patērētāja pieņemtu

lēmumu slēgt līgumu jebkurā gadījumā uzskatāms patērētāja lēmums:

1) iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, vai atturēties no šādas rīcības;

2) kādā veidā un ar kādiem noteikumiem iegādāties preci vai saņemt

pakalpojumu;

3) samaksāt preces vai pakalpojuma cenu pa daļām vai kopumā;

4) paturēt preci, pieņemt pakalpojumu vai izmantot iespēju īstenot savas

likumīgās patērētāja tiesības.

Tāpat arī Direktīvā noteikts: saskaņā ar Direktīvas preambulas 11.punktu, ar šo

direktīvu ir sasniedzama augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība, nosakot vienotu

vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko

rīcību. Direktīvas 2.panta e) punkts nosaka, ka, „būtiski kropļot patērētāja saimniecisko

rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz

informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par

darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis. Savukārt saskaņā ar Direktīvas

2.panta k) punktu „lēmums veikt darījumu” ir jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to,

vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus

maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot

līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties.

Izvērtējot PTAC rīcībā esošo informāciju un materiālus, PTAC uzskata, ka

Sabiedrība ir īstenojusi maldinošu un agresīvu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem

šādu iemeslu dēļ:

[1] NKAL 10.panta pirmā daļa nosaka, ka komercpraksi uzskata par maldinošu, ja,

ņemot vērā visas tās īpatnības un apstākļus, kā arī tajā izmantotā saziņas līdzekļa

ierobežojumus, var secināt, ka:

1) tiek noklusēta būtiska informācija, kas vidusmēra patērētājam ir nepieciešama,

lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu, un komercprakses ietekmē

vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu,

kādu citādi nebūtu pieņēmis;

2) komercprakses īstenotājs būtisku informāciju slēpj vai sniedz neskaidri,

nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā, vai nenorāda komercprakses

komerciālo nolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un rezultātā vidusmēra

patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, kādu

citādi nebūtu pieņēmis.

Kā jau iepriekš minēts, PTAC ir konstatējis, ka pie iebraukšanas Sabiedrības

autostāvvietās ir izvietota noteikta plāksne, kurā ir iekļauti Sabiedrības piedāvātā

pakalpojuma izmantošanas noteikumi. Minētā plāksne nav uzskatāma par ceļa zīmi

Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi”

izpratnē. Minētajos noteikumos norādītā 533. zīme "Maksas stāvvieta" , kas

attiecīgi informētu patērētāju par to, ka viņš iebrauc maksas autostāvvietā pie

iebraukšanas autostāvvietā, nebija izvietota.

Vērtējot to, kā vidusmēra patērētājs uztvertu pie iebraukšanas Sabiedrības maksas

autostāvvietās izvietoto informāciju, proti, iepriekš minēto plāksni, PTAC ieskatā

vidusmēra patērētājs, braucot ar automašīnu, no braucošas automašīnas nevar izdarīt

secinājumu, ka patērētājs iebrauc maksas autostāvvietā. Tāpat arī PTAC ieskatā

vidusmēra patērētājs nevarētu iedomāties, ka pie iebraukšanas attiecīgā teritorijā izvietotā

plāksne satur šajā teritorijā iebraukušajiem patērētājiem adresētu informāciju, un tādējādi

patērētājs pēc iebraukšanas autostāvvietā un automašīnas novietošanas neiedomātos

atgriezties pie attiecīgās plāksnes, lai iepazītos ar tajā sniegto informāciju.

No ceļa zīmēm, kas vizuāli izskatās šādi:

/attēli/

, neizriet, ka visa autostāvvietas teritorija ir maksas

autostāvvieta. No šīm zīmēm vidusmēra patērētājam un noteikti automašīnu vadītājam ir

secināms, ka 20 m pa labi un 20 m pa kreisi no attiecīgajām zīmēm ir maksas

autostāvvietas, par kuru izmantošanu ir jāmaksā kasē vai ar īsziņas starpniecību Ls 1,00

stundā.

Arī saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumiem Nr. 571 „Ceļu

satiksmes noteikumi” attēlā redzamā ceļa zīme, kas novietota zem ceļa zīmes par maksas

stāvvietu, ir uzskatāma par papildzīmi, kas sniedz autovadītājiem noteiktu informāciju.

Minēto noteikumu 307.punkts paredz, ka papildzīmes tiek lietotas kopā ar citām zīmēm un

precizē vai ierobežo attiecīgo zīmju darbību. Papildzīmes ir šādas: [...] 307.4. 804., 805.

un 806.papildzīme "Darbības zona". >orāda 326., 327., 328. un 329.zīmes darbības

virzienu un zonu, ja apstāšanās vai stāvēšana gar laukuma vienu pusi, ēkas fasādi u.tml.

ir aizliegta. PTAC norāda, ka konkrētā ceļa zīme ir 805.papildzīme "Darbības zona".

Ņemot vērā iepriekš minēto, PTAC ieskatā Sabiedrība, atbilstoši nesniedzot

informāciju, piemēram, neizvietojot ceļa zīmi pie iebraukšanas maksas stāvvietas

teritorijā virs vai pie plāksnes ar stāvvietas izmantošanas noteikumiem, īsteno NKAL

10.panta pirmajā daļā noteikto negodīgo komercpraksi, noklusējot/noslēpjot patērētājiem

būtisku informāciju par to, ka visa stāvvietas teritorija ir maksas autostāvvieta. PTAC

uzskata, ka minētās Sabiedrības darbības/bezdarbības ietekmē vidusmēra patērētājs varētu

pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu (automašīnas novietošanu stāvvietā), kādu viņš

citādi nebūtu pieņēmis. Attiecīgo PTAC viedokli apliecina arī PTAC saņemtajos

patērētāju iesniegumos minētais, kā, piemēram:

Iesniegums Nr.1 – „[...] Es savu automašīnu regulāri novietoju DUS

DI>AZ stāvlaukumā un, ja būtu skaidras norādes un informācija par to, ka

tas ir maksas stāvlaukums, es būtu maksājusi par stāvvietas izmantošanu

(novietojot mašīnu uzreiz, nevis dienas beigās) vai arī izvēlējusies citu,

bezmaksas stāvvietu. [...]”;

Iesniegums Nr.2 – „[...] Autostāvvietā ir ievietoti noteikumi, kurus

transportlīdzekļa vadītājam diezgan grūti izlasīt, pirms iebraukt

autostāvvietā. [...] Piebraucot pie minētās autostāvvietas, transportlīdzekļa

turētājs nav izlasījis minētos noteikumus. Atgriežoties pēc 40 minūtēm, tika

konstatēts, ka transporta līdzekļiem ir nobloķēti riteņi un kontrolieris raksta

kvīti [...]”;

Iesniegums Nr.3 – „[...] DUS DI>AZ teritorijā Rīgā, Hanzas ielā 16b

novietoju savu automobili [...]. Kad atgriezos pie sava automobiļa,

ieraudzīju uz automobiļa priekšējā stikla kvīts >r. [...], kur bija norādīts, ka

bez atļaujas ir novietota automašīna stāvēšanai, jāmaksā sods 20 Ls uzreiz.

[...] Tā kā šajā gadījumā norāde par maksas autostāvvietu ir nesaskatāma

un stāvlaukuma sargs neinformēja, ka šī ir maksas autostāvvieta [...]”;

Iesniegums Nr.4 – „[...] Iebraucot no Hanzas ielas nebija nekādas zīmes

par to, ka autostāvvieta ir aizliegta, ir maksas autostāvvieta, kā arī nebija

citus norādījumus. Turklāt, uz Hanzas ielas nav nekādas zīmes par to, ka

kreisais vai labais pagrieziens uz autostāvvietu ir aizliegts [...] Ja iebraukt

pie ēkas uz autostāvvietu no Valkas ielas, tad zīme tur stāv, bet tas bija

uzzināts jau vēlāk. Tomēr tā zīme ir uzstādīta tādā veidā, ka pagriežoties pa

kreisi tā nav redzama [...]”.

[2] NKAL 12.panta pirmā daļa nosaka, ka komercpraksi uzskata par agresīvu, ja,

ņemot vērā visas tās īpatnības un visus apstākļus, var secināt, ka tā faktiski ietver

neatlaidīgas darbības, piespiešanu, tostarp fiziska spēka vai nesamērīgas ietekmes

izmantošanu, negatīvi ietekmē vai var negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai

rīcības brīvību attiecībā uz preci vai pakalpojumu un rezultātā patērētājs pieņem vai var

pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, kādu citādi nebūtu pieņēmis. Saskaņā ar

NKAL 12.panta otro daļu par nesamērīgu ietekmi uzskata piespiedu līdzekļu izmantošanu

pret patērētāju un patērētāja pakļaušanu spiedienam pat tādos gadījumos, kad fizisks

spēks netiek lietots un netiek draudēts ar tā lietošanu, tomēr būtiski tiek ierobežota

patērētāja iespēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.

PTAC ieskatā Sabiedrība, uzliekot patērētāju automašīnām riteņu bloķētājus un

nenoņemot tos līdz brīdim, kamēr patērētājs nav veicis soda naudas samaksu, īsteno

agresīvu komercpraksi NKAL 12.panta pirmās daļas izpratnē, kuras ietekmē patērētājs

varētu pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

PTAC, paskaidro, ka Sabiedrības autostāvvietu lietošanas noteikumu (turpmāk –

Noteikumi), kas ir pieejami DUS DINAZ teritorijā Hanzas ielā 16b, Rīgā, 7.punkts

nosaka, ka „Ja autostāvvietā esošā transporta līdzeklī neatrodas šo noteikumu 6.punktā

noteiktajā kārtībā novietota derīga atļauja vai nav veikta autostāvvietas lietošanas

priekšapmaksa, izmantojot kases aparātu, vai nav veikta stāvvietas lietošanas apmaksas

uzsākšana, izmantojot SMS apmaksas pakalpojumu, attiecībā uz transporta līdzekli, tajā

skaitā, tā lietotāju, turētāju, īpašnieku tiek piemērota soda sankcija atkarībā no

nelikumīgas autostāvvietas lietošanas ilguma izrakstīta kvīts par naudas summas 20 LVL

apmērā, kura noteikta saskaņā ar autostāvvietas operatora noteiktu tarifu, samaksu, par

katru dienu, kamēr transporta līdzeklis atrodas autostāvvietā, kā arī autostāvvietas

operatora pilnvarota persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas

iekārtu”. Turklāt Noteikumu 8.punktā noteikts, ka „Autostāvvietu operators ir tiesīgs

izmantot transporta līdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu līdz brīdim, kad vainīgā persona ir

samaksājusi šo noteikumu 7.punktā minēto sodu noteiktajā kārtībā un apmērā”. Līdzīgi

noteikumi iekļauti arī citās Sabiedrības apkalpojošajās stāvvietās izvietotajos

autostāvvietas izmantošanas noteikumos.

Savukārt Mājas lapā pieejamo Noteikumu 7.punkts paredz: „Ja autostāvvietā esošā

transporta līdzeklī neatrodas šo noteikumu 6.punktā noteiktajā kārtībā novietota derīga

atļauja, attiecībā uz transporta līdzekli, tajā skaitā, tā lietotāju, turētāju, īpašnieku tiek

piemērota soda sankcija – atkarībā no nelikumīgas autostāvvietas lietošanas ilguma

izrakstīta kvīts par naudas summas 20 LVL apmērā, kura noteikta saskaņā ar

autostāvvietas operatora noteiktu tarifu, samaksu”. Turklāt šo Noteikumu 8.punkts

nosaka, ka „Šo noteikumu 8.punktā minēto kvīti izraksta operatora pilnvarota persona un

novieto pie transporta līdzekļa vējstikla. Kvītī norādītā naudas summa samaksājama tajā

norādītajā bankas kontā 14 dienu laikā, pēc minētā termiņa tiek uzsāktas piespiedu

piedziņas izpildes darbības, tās apmaksājot vainīgajai personai”.

Saskaņā ar Civillikuma 1734.pantu uz aizturējuma tiesības pamata tā persona,

kuras rokās atrodas kāda lieta, var to neizdot tik ilgi, kamēr nav nolīdzināts kāds viņas

pašas prasījums.

Vadoties no civiltiesību teorijas, aizturējuma tiesības ir viens no saistību tiesību

aizsardzības veidiem, kuras izlietojamas tikai Civillikumā norādītajos gadījumos.

Savukārt konkrētus gadījumus, kad aizturējuma tiesības var izmantot kā tiesiskās

aizsardzības līdzekli, nosaka Civillikuma tālākie panti. Šāda tiesība ir, pirmkārt, zemes

gabala iznomātājam, ja nomnieks nokavē maksājumus vai ir radījis pamatu citādiem no

līguma izrietošiem prasījumiem. Tāda pati tiesība ir iznomātājam pret apakšnomnieku,

kuram nomnieks nodevis tālāk savas nomas tiesības (Civillikuma 1735.pants). Otrkārt,

aizturējuma tiesība ir ēkas, telpas vai augļu iegūšanai neparedzēta zemes gabala izīrētājam

pret īrnieku vai apakšīrnieku tādu prasījumu dēļ, kuri izriet no īres līguma (Civillikuma

1736.pants) (skat., Torgāns K., Saistību tiesības II daļa Mācību grāmata, T>A, 2008,

Rīga, 218.lpp).

PTAC norāda, ka svešas lietas aizturējuma tiesība ir izņēmums no vispārējā principa,

pēc kura jebkuri konflikti atrisināmi tiesā. Aizturējuma tiesības ir īpašs tiesiskās

aizsardzības līdzeklis, kas nevar tikt izmantots sistemātiski. Tāpēc aizturējuma tiesības

izmantojamas tikai Civillikuma 1734.pantam sekojošajos pantos noteiktajā kārtībā un

gadījumos. Aizturējuma tiesības nedrīkst pielietot gadījumos, kas nav likumā tieši

norādīti, bet tikai iepriekš minētajos gadījumos, kas paredzēti Civillikuma 1735. un

1736.pantā.

Līdz ar to Civillikums neparedz aizturējuma tiesību izmantošanu citos gadījumos,

kā tas noteikts Civillikumā un citos normatīvajos aktos.

PTAC uzsver, ka, tā kā Noteikumu 7.punkta daļā paredzētais: „autostāvvietas

operatora pilnvarota persona ir tiesīga izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas

iekārtu”, nav neviens no Civillikumā noteiktajiem aizturējuma tiesību pielietošanas

gadījumiem, tad, pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk –

PTAL) 5.panta otrās daļas 5.punktu, kas nosaka, ka „Līguma noteikumi ir pretrunā ar

līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgā

stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām”, kontekstā ar PTAL 6.panta trešās daļas

1.punktu ir uzskatāms par netaisnīgu līguma noteikumu, jo tas pretēji labticīguma

prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un

pienākumos par sliktu patērētājam. Līdz ar to, ja Sabiedrība saskaņā ar Noteikumu

7.punktu izmanto transportlīdzekļa bloķēšanas iekārtu, nenoņemot to līdz brīdim, kamēr

klients nav veicis izrakstītās soda kvīts apmaksu, klientam tiek radīti zaudējumi,

piemēram, ja klientam nav iespējams soda kvītī norādītajā termiņā veikt līgumsoda

apmaksu, tad viņam nav iespējas lietot konkrēto transportlīdzekli līdz brīdim, kamēr

nebūs veikta soda kvīts samaksa. Papildus vērā ņemams, ka saskaņā ar Sabiedrības

izrakstītajās soda kvītīs esošo informāciju un Mājas lapā ievietoto Noteikumu 8.punktu

sākotnēji paredzētais 14 dienu apmaksas termiņš PTAC rīcībā esošajās soda kvītīs izlabots

uz apmaksas termiņu – 1 dienas laikā. Turklāt saskaņā ar Noteikumiem un soda kvītī

esošo informāciju apmaksu paredzēts ar pārskaitījumu uz soda kvītī norādīto

kredītiestādes konta numuru. Vadoties no PTAC rīcībā esošajiem materiāliem, secināms,

ka transportlīdzekļa īpašniekam, turētājam vai lietotājam tiek liegta iespēja izmantot

minēto automašīnu laika periodā, sākot ar 40 minūtēm līdz pat vairākām stundām un

dienām. Tādējādi, ievērojot Noteikumu 7.punktu, ja soda kvīts netiek apmaksāta tajā pašā

dienā, līgumsoda apmērs tiek palielināts par Noteikumos un soda kvīti noteikto apmēru

LVL 20,00 par katru dienu.

Vadoties no Civillikuma 1770.panta, jebkāds mantisks samazinājums, zudums vai

bojājums, kā arī peļņas atrāvums, papildus izdevumi un citas mantiski novērtējamas

tiesību aizskārumu sekas tiek raksturoti kā zaudējumi. Zaudējumu atlīdzības pienākums

rodas sakarā ar neatļautu darbību, proti, tās pamati ir – nodarītāja prettiesiska rīcība,

zaudējumu esamība un cēloniskais sakars. Konkrētajā situācijā Sabiedrība, piemērojot

Noteikumu 7.punktā noteiktās tiesības, pārkāpj gan Civillikuma normas, kas regulē

aizturējuma tiesības, gan arī PTAL noteikto līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības

principu un labticīguma prasības, nostādot patērētāju neizdevīgā stāvoklī. Līdz ar to

Sabiedrības prettiesiska rīcība, zaudējumi, ko tā ir radījusi klientam (patērētājam), var būt

par pamatu tiešo zaudējumu atlīdzībai. Civillikuma 1773.pants paredz, ka „Zaudējums ir

tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās vai nepieciešamās sekas

(...)”. PTAC norāda, ka, pamatojoties uz Civillikuma 1775.pantu un ņemot vērā

civiltiesību teorijā noteiktos priekšnoteikumus zaudējumu atlīdzības prasības

apmierināšanai, t.i., prettiesiska rīcība (darbībai vai bezdarbība), personas vaina,

zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs, cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un

zaudējumiem, katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.

Līdz ar to, ievērojot iepriekš sniegto skaidrojumu, PTAC norāda, ka saskaņā ar

PTAL 6.panta trešās daļas 1.punktu kontekstā ar PTAL 5.panta otrās daļas 5.punktu

Noteikumu 7.punkts daļā: „(...) autostāvvietas operatora pilnvarota persona ir tiesīga

izmantot transportlīdzekļu riteņu bloķēšanas iekārtu” ir netaisnīgs līguma noteikums un

rada tūlītēju un būtisku kaitējumu tiem patērētājiem, kuri izmanto Sabiedrības

pakalpojumus, proti, novieto transportlīdzekļus Sabiedrības autostāvvietās. Savukārt,

piemērojot konkrēto noteikumu attiecībā pret patērētājiem, Sabiedrība īsteno agresīvu

komercpraksi, jo faktiski konkrētā darbība ir atzīstama par nesamērīgas

ietekmes/piespiedu līdzekļu un draudu izmantošanu, tajā skaitā draudot veikt nelikumīgas

darbības gadījumā, ja patērētājs neveiks apmaksu par pakalpojumu, pakļaujot patērētāju

spiedienam, kas var negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja rīcības brīvību attiecībā uz

pakalpojumu un tā rezultātā patērētājs var pieņemt tādu lēmumu par pakalpojuma

saņemšanu un soda naudas samaksu, kādu viņš citādi nepieņemtu.

PTAC ieskatā Sabiedrības nesamērīgā ietekme šajā gadījumā izpaužas arī tajā

apstāklī, ka attiecīgajos gadījumos, kad patērētājs nav veicis samaksu par autostāvvietas

izmantošanu, patērētājiem faktiski nav dota izvēles brīvība. Patērētājam obligāti uzreiz ir

jāsamaksā piemērotā soda nauda vai arī patērētājs ir spiests izmantot pakalpojumu

(autostāvvietu) ilgāk (jo automašīnai tiek uzlikts riteņu bloķētājs), bez iespējām izmantot

savu mantu, par ko attiecīgi ir jāmaksā vēl papildu soda nauda Ls 20,00 dienā.

Vienlaicīgi PTAC norāda, ka tas, ka Sabiedrība šobrīd pie iebraukšanas kādā no

maksas autostāvvietām sniedz informāciju par to, ka „Teritorijā tiek izmantoti

transportlīdzekļu bloķētāji”, nenovērš Sabiedrības īstenotās komercprakses agresīvo

raksturu, jo, kā jau iepriekš minēts, Sabiedrības darbības, kā transportlīdzekļu bloķētāju

uzlikšana un to nenoņemšana līdz patērētājs nav veicis līgumsoda samaksu, ir

pretlikumīgas un, draudot veikt pretlikumīgas darbības, izmantojot nesamērīgu ietekmi

prettiesiski pielietot piespiedu līdzekli, Sabiedrība īsteno agresīvu komercpraksi.

PTAC ieskatā Sabiedrības īstenotā negodīgā komercprakse, noklusējot/noslēpjot

patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamu būtisku informāciju, kā arī izmantojot

nesamērīgu ietekmi, piespiedu līdzekļus un draudus veikt pretlikumīgas darbības, var radīt

būtisku kaitējumu konkrētas patērētāju grupas ekonomiskajām interesēm.

PTAC ieskatā, ja patērētājiem pirms iebraukšanas Sabiedrības maksas

autostāvvietās skaidri un uzskatāmi tiktu sniegta informācija (piemēram, būtu izvietota

ceļa zīme („Maksas stāvvieta”)) par to, ka visa teritorija, kurā patērētājs iebrauc ir

maksas autostāvvieta, patērētājs, iespējams, pieņemtu lēmumu par maksas autostāvietas

neizmantošanu. Savukārt, nesaņemot attiecīgo informāciju, patērētājs var pieņemt tādu

lēmumu par līguma slēgšanu un automašīnas novietošanu minētajā teritorijā, kas

patērētājiem var radīt negatīvas ekonomiskas sekas, jo patērētājam faktiski piespiedu kārtā

vēlāk nākas pieņemt pakalpojumu un veikt soda naudas samaksu.

PTAC uzskata, ka konkrētā iepriekš minētā patērētājam nelabvēlīga lēmuma

pieņemšanas gadījumā patērētāja ekonomiskajām interesēm var tikt radīts būtisks

kaitējums, jo patērētājs pēc lēmuma par līguma slēgšanu (automašīnas novietošanu

attiecīgajā teritorijā) pieņemšanas var veikt tādas patērētāja ekonomiskās intereses

ietekmējošas darbības (atstāt automašīnu stāvvietā, nezinot, ka tas ir maksas

pakalpojumus un, ka par pakalpojuma neapmaksāšanu priekšapmaksā ir paredzētas soda

sankcija un/vai veicot soda naudas samaksu, lai atgūtu iespēju izmantot savu automašīnu),

kādas viņš citādi nebūtu veicis.

Attiecībā uz Sabiedrības paskaidrojumā minēto, ka Sabiedrībai ir aizturējuma

tiesības, PTAC norāda:

[1] PTAC ieskatā maksas autostāvvietas izmantošanas pakalpojums nav uzskatāms

par nomas vai īres līgumu Civillikuma izpratnē, un tādējādi pakalpojuma sniedzējam nav

tiesiska pamata kā tiesiskās aizsardzības līdzekli realizēt aizturējuma tiesības.

Civillikuma 2112.pants nosaka, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir

vai apsola otrai pusei par zināmas nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums,

ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu no tās, ir noma, bet ikviens cits

lietošanas piešķīruma līgums – īre.

Patērētājs, novietojot automašīnu maksas stāvvietā, negūst no autostāvvietas

augļus, proti, autostāvvietas izmantošana nenes patērētājam Civillikuma 855.pantā

minētos augļus, tāpēc nevar tikt uzskatīts, ka patērētājs ar pakalpojuma sniedzēju ir

noslēdzis nomas līgumu.

Tāpat arī Civillikuma izpratnē līgums par maksas autostāvvietas izmantošanas

pakalpojuma saņemšanu nav atzīstams par īres līgumu, jo šajās attiecībās nav

konstatējami īres attiecību priekšnoteikumi:

[2.1] PTAC norāda, ka saskaņā ar Civillikuma 2130.pantu lietas izīrētājam jānodod

lieta īrniekam; viņam jādod iespēja to lietot – īrnieks kļūst par lietas turētāju.

Konkrētajās starp Sabiedrību (vai zemes valdītāju) un patērētāju nodibinātajās

tiesiskajās attiecībās nav iespējams konstatēt patērētāja kā turētāja tiesības uz nekustamā

īpašuma faktisko valdījumu (Civillikuma 876.pants paredz, ka lietas valdījums ir īpašuma

tiesībai atbilstoša faktiska vara par lietu. Tas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas

kādas personas pilnīgā varā un kad pie tam šī persona izrāda gribu rīkoties ar lietu

līdzīgi īpašniekam. Tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu

citu, uzskatāms, kaut arī viņam būtu tiesība turēt to savā varā, nevis par šās lietas tiesisku

valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā.

Piezīme. Turētājam jeb faktiskam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma

atjaunošanu.), jo konkrētajā gadījumā patērētājam netiek nodots lietošanā konkrēts

nekustamais īpašums vai konkrēta tā daļa.

No noslēgtā līguma par maksas autostāvvietas izmantošanas pakalpojuma

saņemšanu neizriet patērētāja tiesības būt par nekustamā īpašnieka vietnieku un uzņemties

pilnīgu varu pār nekustamo īpašumu. Šis līgums paredz automašīnas novietošanu jebkurā

vietā attiecīgajā teritorijā, bet nevis konkrēti noteikta nekustamā īpašuma īri. Līdz ar to

šādā gadījumā vispār nevar runāt par faktisko valdījumu jeb turējumu, jo nav zināms

konkrētais nekustamais īpašums, pār kuru turētājam būtu jāiegūst pilnīga faktiskā vara, kā

arī nav piešķirtas nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības patērētājam rīkoties kā nekustamā

īpašnieka vietniekam. Pie kam, ņemot vērā to, ka stāvvietā tiek novietotas vairākas

automašīnas un pakalpojumu saņēmēju skaits mainās, nav iespējams konstatēt pilnīgās

faktiskās varas attiecības ar citiem auto stāvvietas pakalpojuma saņēmējiem.

Tāpat arī konkrētajās attiecībās nav konstatējama patērētāja griba rīkoties līdzīgi kā

zemes īpašniekam vai īpašnieka vietniekam.

[2.2] Samaksa par pakalpojumu tiek piemērota nevis par konkrēti noteikta

nekustamā īpašuma īri, bet par uzturēšanos noteiktā teritorijā un šīs samaksas apmērs ir

atkarīgs no automašīnās uzturēšanās laika, nevis no konkrētā nekustamā īpašuma faktiskās

valdīšanas. Tāpat arī visām automašīnām par uzturēšanās laiku tiek piemērota vienāda

samaksa, neatkarīgi no automašīnas izmēriem un vietas, kur automašīna šajā teritorijā tiek

novietota.

Īres līguma attiecībās samaksai par īri ir jābūt konkrētai un attiecināmai uz noteiktu

nekustamo īpašumu un vienā vietā vienlaicīgi nevar būt neierobežots un mainīgs īrnieku

skaits – ja nekustamais īpašums tiek izīrēts vairākām personām vienlaicīgi, tad īrniekiem

ir tiesības zināt un izīrētājam ir pienākums informēt īrnieku par citiem īrniekiem un īres

tiesības sadalījumu starp šiem īrniekiem, pretējā gadījumā nav nodrošināma pilnīga

faktiskā vara pār konkrēto nekustamo īpašumu.

Konkrētajā gadījumā nevar būt runa par nekonkrēta nekustamā īpašuma izīrēšanu

nekonkrētam un mainīgam īrnieku skaitam, bet gan par kāda pakalpojuma sniegšanu, kura

ietvaros patērētājiem ir tiesības par noteiktu samaksu un noteiktu laiku uzturēties noteiktā

teritorijā, novietojot savu automašīnu.

Ņemot vērā minēto, tostarp to, ka nav iespējams konstatēt turējuma tiesības, kas ir

īres līguma pamatā, konkrētais pakalpojums nav pamatojams ar īres tiesiskajām

attiecībām, bet šis pakalpojums ir uzskatāms par pakalpojumu, kura ietvaros pakalpojuma

sniedzējs par konkrētu samaksu, kas apmaksāta avansā, nodrošina patērētājam iespēju

noteiktu laiku uzturēt automašīnu jebkurā vietā attiecīgajā teritorijā.

Vienlaicīgi PTAC norāda, ka no Noteikumiem patērētājam nav secināms maksas

autostāvvietas valdītājs un/vai turētājs, un maksas autostāvvietas izmantošanas

pakalpojuma sniedzējs – līgumslēdzēja puse . Tāpat arī no lietas materiāliem neizriet, ka

Sabiedrība būtu attiecīgās zemes valdītājs vai turētājs, kuram būtu tiesības to iznomāt vai

izīrēt.

[3] Izmantojot aizturējuma tiesības iznomātājam/izīrētājam ir tiesība aizturēt

vienīgi nomnieka/īrnieka īpašumā esošas lietas – par aizturējuma tiesības objektu nevar

būt citam piederošas kustamas lietas, kas atrodas nomnieka/īrnieka turējumā (arī

prettiesīgi iegūtas lietas). Tas izskaidrojams ar to, ka aizturētājs attiecībā uz aizturētām

lietām neiegūst lietisku tiesību ar absolūtu raksturu – aizturējuma tiesība ir akcesora

iznomātāja/izīrētāja prasījuma tiesībai pret nomnieku/īrnieku un tātad nevar pārsniegt viņu

savstarpējo tiesisko attiecību robežas. Tāpat arī izīrētājs nav tiesīgs aizturēt tādu kustamu

lietu, kurai īrnieks ir vienīgi līdzīpašnieks (skat. Erlena Kalniņa, LU stud.iur. viedokli

Latvijas Vēstnesī http://www.latvijasvestnesis.lv/?menu=doc&id=44543).

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka Sabiedrībai nav iespējams identificēt maksas

autostāvvietas pakalpojuma saņēmēju un tā tiesības uz stāvvietā novietoto automašīnu,

Sabiedrība nav tiesīga aizturēt konkrēto automašīnu.

Papildus PTAC norāda, ka Sabiedrība, uzskatot, ka tai ir tiesības „pilnā apjomā

piemērot svešas lietas aizturējuma tiesības”, nav ņēmusi vērā to, ka, lai izlietotu

aizturējuma tiesību, respektīvi, lai aizturētājam būtu tiesība zināmu laiku neizpildīt savu

saistību, kas izpaužas lietas izdošanā, aizturamai lietai jāatrodas aizturētāja tiesīgā

valdījumā (kas saskaņā ar Civillikuma 909. pantu nav iegūts ne vardarbīgi, ne slepeni).

Turklāt viņa prasījuma tiesībai pret pretējo pusi, kuras atbilstošā saistība ir jau izpildāma,

tas ir, nav ierobežota ar ne ar nosacījumu, ne ar termiņu, jāatrodas sakarā (koneksitātē) ar

minēto lietu (Civillikuma 1737. pants) (skat., Kalniņš E., Privāttiesību teorija un prakse,

TA, 2005, Rīga, 185.lpp).

No lietā pieejamiem materiāliem un informācijas PTAC secina, ka, sākotnēji

Sabiedrības izrakstītajās soda kvītīs, kā arī Sabiedrības mājas lapā www.pslatvia.lv

ievietoto Noteikumu 8. punktā paredzētais 14 dienu soda apmaksas termiņš ir izlabots uz

apmaksas termiņu „1 dienas laikā” PTAC rīcībā esošajās soda kvītīs un dzēsts no

Noteikumu 8. punkta, nenorādot citu apmaksas termiņu. Līdz ar to secināms, ka, kamēr

nav iestājies soda kvītī norādītais termiņš, vai arī nenorādot termiņu, kurā saistība

izpildāma, saistību nevar uzskatīt par jau izpildāmu un aizturējuma tiesība nav

piemērojama.

[4] Sabiedrības atsauce uz Civillikuma 1093.pantu ir nepamatota, jo tas pilnībā

neattiecas uz konkrēto situāciju.

PTAC norāda, ka attiecīgā panta regulējums piemērojams gadījumiem, kad lieta uz

svešas zemes nokļuvusi nejauši – atpūsta ar vēju, atskalota ar ūdens spēku vai tml. Tie

faktiski ir sadzīviski gadījumi, nevis apzināti, tostarp samaksājot par autostāvvietas

izmantošanu, tādējādi arī zaudējumus īpašnieks var prasīt, ja tie radušies, piemēram, lietai

aplaužot kokus, bojājot ēkas u.tml. gadījumos (skat., A.Grūtups., Civillikuma komentāri,

Īpašums (927.-1129.p.), 1996., Rīga, 194.lpp.)

Ņemot vērā iepriekš minēto, PTAC atkārtoti norāda, ka Sabiedrībai nav tiesības kā

tiesiskās aizsardzības līdzekli konkrētajās attiecības realizēt aizturējuma tiesības.

NKAL 15.panta astotā daļa nosaka: Ja Uzraudzības iestāde atzīst komercpraksi

par negodīgu, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar kuriem: 1) uzliek

komercprakses īstenotājam par pienākumu atbilstošā veidā sniegt papildu informāciju,

kas nepieciešama, lai nodrošinātu komercprakses atbilstību šā likuma prasībām; 2) uzliek

komercprakses īstenotājam par pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi;

3) aizliedz negodīgu komercpraksi, ja tā vēl nav uzsākta, bet ir paredzama; 4) uzliek

komercprakses īstenotājam par pienākumu publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā

saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā norāda laboto informāciju, atsaucot negodīgo

komercpraksi; 5) piemēro administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 166.13 panta trešo daļu

par negodīgas komercprases īstenošanu juridiskām personām uzliekams naudas sods līdz

desmit tūkstoš latiem.

Izvērtējot lietderības apsvērumus, PTAC uzskata, ka Sabiedrībai nav lietderīgi

uzlikt kādu no NKAL 15.panta astotajā daļā 1., 3. un 4.punktā paredzētajiem tiesiskajiem

pienākumiem.

Saskaņā ar PTAC rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī ņemot vērā NKAL

17.panta otrajā daļā noteikto, ka lēmums par pagaidu noregulējumu ir spēkā no tā

paziņošanas brīža līdz brīdim, kad tas ar uzraudzības iestādes lēmumu tiek atcelts vai

grozīts vai kad stājas spēkā Uzraudzības iestādes galīgais lēmums, PTAC konstatē, ka ir

lietderīgi Sabiedrībai saskaņā ar NKAL 15.panta astotās daļas 2.punktā noteikto uzlikt

tiesisku pienākumu izbeigt negodīgu komercpraksi, pārtraucot negodīgu komercpraksi,

kas izpaužas kā patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamas būtiskas informācijas par

maksas autostāvvietu noklusēšana un riteņu bloķētāju uzlikšana/nenoņemšana līdz

patērētājs ir veicis soda naudas samaksu, jo ar negodīgas komercprakses izbeigšanu tiks

nodrošināta patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzība, kas kā likuma mērķis ir

noteikts NKAL 2.pantā. Ņemot vērā, ka komercprakses negatīvā ietekme jau ir

neatgriezeniski notikusi un ņemot vērā LAPK 9.panta pirmo daļu, proti, ka Sabiedrība ir

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība,

PTAC uzskata, ka, pamatojoties uz NKAL 15.panta astotās daļas 5.punktu, Sabiedrībai

piemērojams ietekmēšanas līdzeklis par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts

LAPK 166.13 panta trešajā daļā, uzliekot sodu.

PTAC uzskata, ka ar administratīvā soda palīdzību Sabiedrība tiks motivēta savā

turpmākajā komercdarbībā nepieļaut atkārtotu iepriekš minētā pārkāpuma izdarīšanu. Arī

LAPK 1.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums

ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu un pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un

personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības un

likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt

likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras

ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu

un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un

atbildību sabiedrības priekšā, un juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka soda kā

piespiedu līdzekļa speciālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai administratīvā akta

adresāts neizdarītu jaunus prettiesiskus nodarījumus. Soda ģenerālās prevencijas

uzdevums ir panākt, lai tos neizdarītu citas personas.1 Vienlaikus PTAC ņem vērā, ka

saskaņā ar LAPK 22.pantu administratīvā soda piemērošanas mērķis ir arī audzināt

personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lai tā ievērotu likumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ka ir izdarīts administratīvais pārkāpums un lietā

nepastāv apstākļi, kas ir pamats lietvedības izbeigšanai (LAPK 239.pants), kā arī nepastāv

apstākļi, lai nepiemērotu administratīvo sodu, un tā iemesla dēļ, lai atturētu pārkāpēju un

citus tirgus dalībniekus no administratīvo pārkāpumu izdarīšanas, kā arī šādu pārkāpumu

atkārtošanās, nepieciešams Sabiedrībai piemērot administratīvo sodu.

Kā jau iepriekš konstatēts, Sabiedrība ir īstenojusi negodīgu komercpraksi,

tādējādi pārkāpjot NKAL 4.panta pirmajā daļā noteikto negodīgas komercprakses

aizliegumu, un līdz ar to Sabiedrība tiek saukta pie administratīvās atbildības par

administratīvo pārkāpumu, par kuru administratīvais sods ir paredzēts LAPK 166.13 panta

trešajā daļā – par negodīgu komercpraksi.

LAPK 32.panta pirmā daļa nosaka, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek

ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu,

stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Saskaņā ar LAPK 166.13 panta trešo daļu par negodīgu komercpraksi - uzliek naudas sodu

juridiskajām personām - līdz desmittūkstoš latiem.

Saskaņā ar LAPK 32.panta otrās daļas noteikumiem, uzliekot sodu, ņem vērā

izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli,

atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Iestāde pārkāpēju ir tiesīga atbrīvot no

administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 21.panta pirmās daļas noteikumiem tikai tādā

gadījumā, ja izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs. Konkrētajā gadījumā no lietas

materiāliem izriet, ka Sabiedrība ir pieļāvusi normatīvajiem aktiem neatbilstošas

komercprakses, tostarp maldinošas un agresīvas komercprakses īstenošanu, kas nav

uzskatāms par maznozīmīgu pārkāpumu.

Lemjot par naudas soda piemērošanu, PTAC ņem vērā Administratīvā procesa

likuma 5., 13.pantu un 66.panta pirmajā daļā minētos tiesību principus un lietderības

apsvērumus, lai noteiktu lēmuma par personas sodīšanu piemērotību un atbilstību,

konkrētajā gadījumā ievērojot samērību starp pie atbildības sauktā tirgus dalībnieka rīcību

un tam uzliekamo ierobežojumu, kā arī patērētāju (visas sabiedrības) tiesiskās intereses,

t.sk., tiesības saņemt normatīvajiem aktiem atbilstošu komercpraksi, un šo interešu

aizskārumu, to, ka piemērojamām sankcijām jābūt efektīvām un no pārkāpuma

atkārtošanās atturošām.

Izvērtējot administratīvās lietas materiālus, PTAC nav konstatējis apstākļus, kas

saskaņā ar LAPK 33.pantu mīkstina atbildību par administratīvo pārkāpumu, bet, ņemot

vērā, ka Sabiedrība nav izpildījusi ar Pagaidu noregulējumu uzlikto tiesisko pienākumu

par negodīgas komercprakses nekavējošu izbeigšanu, PTAC ir konstatējis apstākļus, kas

saskaņā ar LAPK 34.panta pirmās daļas 1.punktu pastiprina atbildību par administratīvo

pārkāpumu.

Izvērtējot iepriekš minētos apstākļus, kā arī ņemot vērā komercprakses īstenošanas

veidu, izdarītā pārkāpuma raksturu, to patērētāju loku, kuru tiesiskās un ekonomiskās

intereses, iespējams, ir skartas, līgumsoda apmēru, iespējamo patērētāju interešu

aizskārumu, tostarp, iespējamos tūlītējos patērētājam radītos zaudējumus, atbildību

mīkstinošo apstākļu neesamību un pastiprinošo apstākļu esamību, PTAC uzskata, ka par

negodīgas komercprakses īstenošanu Sabiedrībai ir uzliekams naudas sods Ls 5000,00

apmērā, kas ir uzskatāms par samērīgu naudas sodu, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma –

negodīgas komercprakses īstenošana – raksturu un tās īstenošanas veidu.

Izvērtējot lietas materiālus un lietas izskatīšanā konstatētos apstākļus, pamatojoties

uz LAPK 14.1 pantu, 23.panta pirmās daļas 2.punktu, 32.panta pirmo un otro daļu,

34.panta pirmās daļas 1.punktu, 166.13 panta trešo daļu, 215.4 pantu, 260.panta trešo daļu,

274.pantu, 275.panta pirmās daļas 1.punktu, Administratīvā procesa likuma 5.pantu,

6.pantu, 12.pantu, 13.pantu un 66.panta pirmo daļu, NKAL 1.panta pirmās daļas 1. un

2.punktu, 2.pantu, 4.panta pirmo daļu, 4.panta otro daļu, 7.panta otro daļu, 10.panta pirmo

daļu, 12.pantu, 14.panta pirmo daļu, 15.panta astotās daļas 2. un 5.punktu un 17.panta otro

daļu,

n o l e m t s:

uzlikt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Parking Service Latvia”

juridiskā adrese: Brīvības ielā 73-4, Rīga, LV-1010

vienotās reģistrācijas numurs: 40103210653

naudas sodu Ls 5000,00 (pieci tūkstoši) apmērā

uzdot sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Parking Service Latvia”

juridiskā adrese: Brīvības ielā 73-4, Rīga, LV-1010

vienotās reģistrācijas numurs: 40103210653,

20

par tiesisku pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi, kas izpaužas kā

patērētāja lēmuma pieņemšanai nepieciešamas būtiskas informācijas par maksas

autostāvvietu noklusēšana un riteņu bloķētāju uzlikšana/nenoņemšana līdz patērētājs ir

veicis soda naudas samaksu.

Pieņemto lēmumu SIA „Parking Service Latvia” ir tiesības pārsūdzēt likumā

paredzētajā kārtībā. Saskaņā ar NKAL 16.pantu uzraudzības iestādes lēmumu var

pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad lēmums stājies

spēkā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

Naudas sods jāsamaksā ar pārskaitījumu, maksājuma uzdevumā norādot:

Saņēmējs: Valsts kase Reģistrācijas numurs 90000050138

Saņēmēja iestāde: Valsts kase BIC kods TRELLV22

Konts (IBAN) LV12TREL1060121019400

Maksājuma mērķis: Lēmums Nr. E03-KREUD-12

Pieņemšanas datums: 2010.gada 11.februāris

Naudas sods jāsamaksā ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc dienas, kad saņemts lēmuma

noraksts.

Direktores vietniece (paraksts) B.Liepiņa

1 Māris Baltais. Iestādes rīcības brīvība un lietderības apsvērumi. Jurista Vārds, Nr.18(373), 17.05.2005

IZRAKSTS PAREIZS