Pilns teksts

Lieta Nr.A42597408

143/AA43-0964-10/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 23.augustā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere,

tiesneši M.Osmane un E.Puriņš,

piedaloties SIA „Lattelecom” pārstāvei I.S. un Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvei S.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Lattelecom” pieteikumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2008.gada 15.maija lēmuma Nr.E03-RIG-206 atcelšanu, sakarā ar SIA „Lattelecom” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2008.gada 17.martā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) no Konkurences padomes saņēma SIA „DT Komunikācijas” iesniegumu, kuru izvērtējot PTAC, pamatojoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta pirmo daļu, uzsāka SIA „Lattelecom” īstenotās komercprakses, izplatot reklāmu „Jaunums no Lattelecom: internets bez telefona! No Ls 6,90 mēnesī. Piesakies www.lattelecom.lv, zvanot 177 vai Lattelecom veikalos. Lattelecom” (turpmāk – Reklāma) izvērtēšanu.

Ar PTAC 2008.gada 15.maija lēmumu Nr.E03-RIG-206 (turpmāk – Lēmums) SIA „Lattelecom” (turpmāk arī – pārkāpēja) saukta pie administratīvās atbildības par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 166.13panta trešajā daļā - par negodīgu komercpraksi, un pārkāpējai uzlikts naudas sods 2000 latu apmērā.

[2] 2008.gada 13.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA „Lattelecom” pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kas pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Lēmumā nepamatoti izvērtēta reklāmas materiāla atbilstība Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normām, jo reklāmas materiālu izgatavošanas, izplatīšanas noteikumus un reklāmā ietveramās informācijas saturu nosaka Reklāmas likums. Konkrētajā gadījumā ir

saskatāma Reklāmas likuma normu un Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normu konkurence. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 15.panta devītajai daļai PTAC bija jāpiemēro Reklāmas likuma normas, jo administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros tika izvērtēta tikai reklāmas materiāla atbilstība normatīvo aktu prasībām.

[2.2] Reklāmas materiālā vārds „no” norāda, ka cena 6,90 ir mazākā iespējamā un vidusmēra patērētājam ir saprotams, ka šī cena tiek piemērota ne visos gadījumos. Vidusmēra patērētājam ir saprotams, ka norādītā cena ir mazākā iespējamā, kura netiek piemērota visos gadījumos, un, ka konkrētā gadījumā cena var atšķirties. Tas nozīmē, ka Reklāma nav uzskatāma par maldinošu komercpraksi.

[2.3] Administratīvā pārkāpuma lietas materiālos atrodas tikai Reklāmas buklets. PTAC objektīvi varēja izvērtēt tikai reklāmas bukletā ietverto informāciju, bet ne citur publicēto informāciju. Tas nozīmē, ka, nosakot soda apmēru, PTAC nepamatoti ņēma vērā reklāmas izplatīšanas apjomu, jo administratīvā pārkāpuma lietā nav attiecīgu pierādījumu, ka masu informācijas līdzekļos publicētā reklāma nav atbilstoša normatīvo aktu prasībām.

[2.4] PTAC nepamatoti izskatīja SIA „DT Komunikācijas” iesniegumu, jo iesniegumu nav iesniedzis patērētājs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē. Saskaņā ar Konkurences likuma 6.panta pirmo daļu SIA ,,DT Komunikācijas” iesniegumā sniegtās ziņas bija jāizvērtē Konkurences padomei un jāpārbauda reklāmas materiālu atbilstība Reklāmas likuma prasībām. Negodīgas komercprakses aizlieguma likums var tik piemērots tikai tad, ja sūdzību ir iesniedzis patērētājs. Savukārt Reklāmas likums aizsargā ne tikai patērētājus, bet arī konkurentus. Uz to norāda Reklāmas likuma 2.pantā noteiktie likuma mērķi un likuma 8.pantā dotā maldinošas reklāmas definīcija.

[3] PTAC rakstveida paskaidrojumos pārkāpējas pieteikumu neatzina un norādīja turpmāk minēto.

[3.1] PTAC nepiekrīt SIA „Lattelecom” argumentam, ka konkrētajā lietā bija jāpiemēro Reklāmas likuma, nevis Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas, jo no Reklāmas likuma 1.pantā ietvertās reklāmas definīcijas un Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktā ietvertās komercprakses definīcijas ir secināms, ka reklāmas izplatīšana ir komercprakse Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē. Reklāmas likuma 2.1pants nosaka, ka šā likuma noteikumi piemērojami, ja Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma nav noteikts citādi.

[3.2] Ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu ir ieviesti Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un

2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes regulu 2006/2004/EK (turpmāk – Direktīva 2005/29/EK) noteikumi. Direktīvas preambulas 6.punktā teikts, ka šī direktīva arī neaptver un neietekmē Direktīvas 84/450/EEK noteikumus par reklāmu, kas maldina uzņēmējus, bet nemaldina patērētājus, un salīdzinošu reklāmu.

Reklāmas likuma 8.panta noteikumi attiecināmi tikai uz juridiskajām personām vērstām reklāmām. No Reklāmā piedāvātā pakalpojuma izriet, ka minētās reklāmas mērķauditorija ir patērētāji, tādējādi uz Reklāmu attiecināmi Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma noteikumi.

[3.3] Atsaucoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto, PTAC norāda, ka reklāmas izplatīšana ir atzīstama par komercprasi šā likuma izpratnē un pārkāpēja, izplatot Reklāmu, īstenoja komercpraksi.

Prasība informēt reklāmas saņēmēju par īpašiem nosacījumiem speciālajiem piedāvājumiem noteikta Reklāmas likuma 6.pantā.

Reklāmu PTAC vērtēja no vidusmēra patērētāja viedokļa, ņemot vērā Eiropas Kopienu tiesas praksē norādītos vidusmēra patērētāja kritērijus – patērētājs, kurš ir pietiekoši zinošs un labi informēts, kā arī pietiekoši vērīgs un piesardzīgs. Pārkāpējas īstenotā komercprakse, izplatot Reklāmu, ir atzīstama par maldinošu, jo Reklāmā paustā informācija par pakalpojuma maksu nav pilnīga un būtībā tiek slēpta, kas rada tās maldinošo raksturu.

[3.4] Nepamatots ir arguments, ka, nosakot soda apmēru administratīvā pārkāpuma lietā, PTAC nepamatoti ņēma vērā Reklāmas izplatīšanas apjomu.

PTAC 2008.gada 28.martā vēstulē Nr.21-07/2656 pieprasīja SIA „Lattelecom” sniegt paskaidrojumu par Reklāmu. 2008.gada 15.aprīlī PTAC saņēma pārkāpējas atbildi Nr.7878-1. Ņemot vērā, ka paskaidrojumā norādīts, ka reklāmās par internetu bez telefona no Ls 6,90 ir skaidras norādes par to, kur atrast informāciju par pakalpojuma akcijas nosacījumiem, PTAC secināja, ka visās SIA „Lattelecom” izplatītajās Reklāmās nav sniegta pilnīga informācija par pakalpojuma maksu, tajā skaitā informācija, ka pakalpojumam ir kādi speciāli noteikumi.

2008.gada 30.aprīļa vēstulē Nr.21-07/3782 PTAC informēja pārkāpēju par lietvedības uzsākšanu administratīvā pārkāpuma lietā, norādot uz konstatēto un informējot par iespēju rakstveidā izteikt viedokli un argumentus lietā. Līdz lietas izskatīšanai SIA „Lattelecom” savu viedokli nesniedza, lietas izskatīšanas laikā tās pārstāvis izteica viedokli, ka Reklāmas sniegšana nav uzskatāma par komercpraksi.

[3.5] Atsaucoties uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 2.pantu, 14.panta pirmo daļu un 15.panta pirmo daļu, PTAC norāda, ka tā pienākumos ietilpa pēc SIA „DT Komunikācijas” iesnieguma saņemšanas izvērtēt SIA „Lattelecom” īstenoto komercpraksi. Nedz reklāmu, nedz komercpraksi regulējošie normatīvie akti nenosaka, ka iesniegumus ar informāciju par Reklāmas likuma vai Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma pārkāpumiem var iesniegt tikai patērētāji.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.septembra spriedumu noraidīts SIA „Lattelecom” pieteikums un atstāts negrozīts Lēmums.

Tiesas spriedumā norādīti turpmāk minētie motīvi.

[4.1] Saskaņā ar LAPK 166.13panta trešo daļu par negodīgu komercpraksi uzliek naudas sodu juridiskām personām līdz 10000 latiem.

Lietā ir strīds par to, vai pārkāpēja īstenoja negodīgu komercpraksi.

[4.3] Tiesa noraidīja kā nepamatotu pārkāpējas argumentu, ka piemērotas nepareizās tiesību normas, proti, ka bija jāpiemēro Reklāmas likuma, nevis Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas.

Saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktu komercprakse ir darbība (uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Savukārt minētā panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka komercprakses īstenotājs ir ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai pārdevējs, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita persona, kas rīkojas ražotāja, pakalpojuma sniedzēja vai pārdevēja vārdā vai uzdevumā. Saskaņā ar 2.pantu šā likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem.

Saskaņā ar Reklāmas likuma 1.pantu reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. Saskaņā ar 2.pantu, šā likuma mērķis ir: 1) reglamentēt reklāmas izgatavošanu un izplatīšanu, kā arī noteikt reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību; 2) aizsargāt personu, kā arī kopumā visas sabiedrības intereses reklāmas jomā; 3) veicināt godīgu konkurenci. Reklāmas likuma 2.1pants nosaka, ka šī likuma noteikumi piemērojami, ja Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā nav noteikts citādi.

No minētajām tiesību normām secināms, ka Negodīgas komercprakses aizlieguma likums regulē attiecības starp komercprakses īstenotāju un patērētāju, nodrošinot patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, savukārt Reklāmas likums ir vērsts uz reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas procesu, un šajā procesā iesaistīto personu tiesībām, pienākumiem un atbildību, aizsargājot sabiedrības intereses un veicinot godīgu konkurenci.

Tādējādi jebkura darbība, kas saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam, ir uzskatāma par komercpraksi.

Pārkāpēja kā pakalpojumu sniedzējs savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, proti, izplata reklāmu. Pārkāpēja atbilst tiesību normā ietvertajam komercprakses īstenotāja aprakstam.

Konkrētajā gadījumā jāņem vērā arī fakts, ka ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu Latvijas tiesību sistēmā ir ieviesta Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem. Minētā Direktīva neaptver un neietekmē Direktīvas 84/450/EEK noteikumus par reklāmu, kas maldina uzņēmējus, bet nemaldina patērētājus, un salīdzinošo reklāmu (skat. Direktīvas 2005/29/ EK Preambulas 6.punktu).

No Reklāmā piedāvātā pakalpojuma izriet, ka reklāmas mērķauditorija ir patērētāji, tādējādi, ņemot vērā arī faktu, ka reklāma tika izplatīta pēc Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma spēkā stāšanās (2008.gada 1.janvāris), uz Reklāmu bija attiecināmi Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma noteikumi.

Tiesa secināja, ka Reklāma ir uzskatāma par komercpraksi, jo tā ir tieši saistīta ar SIA „Lattelecom” tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam.

[4.4] No lietas materiāliem izriet, ka Latvijas Republikas medijos un sabiedriskajā transportā 2008.gada 7.februārī tika uzsākta pieteicēja piedāvājuma reklāma „Internets bez telefona”, kas norisinājās līdz 2008.gada 22.martam. Pārbaudot pakalpojuma nosacījumus pārkāpējas interneta mājas lapā, PTAC konstatēja, ka pakalpojums par Reklāmā minēto samaksu ir pieejams tikai slēdzot līgumu uz 18 mēnešiem un tikai pirmos 6 mēnešus, pēc tam tiek piemērota maksa 11,90 latu apmērā.

[4.5] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 2.punkts nosaka, ka komercprakse ir negodīga, ja tā ir maldinoša. Šā likuma 10.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības un apstākļus, kā arī tajā izmantotā saziņas līdzekļa ierobežojumus, var secināt, ka tiek noklusēta būtiska informācija, kas vidusmēra patērētājam ir nepieciešama, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu, un komercprakses ietekmē vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

Tādējādi, lai komercpraksi atzītu par maldinošu, ir nepieciešams konstatēt, ka tās ietvaros ir sniegta nepilnīga informācija, proti, tiek noklusēta tāda informācija, kas ir pietiekami būtiska, lai patērētājs pieņemtu tādu lēmumu, ko, zinādams šo informāciju, varētu arī nepieņemt.

[4.6] Izvērtējot Reklāmu, tiesa konstatēja, ka, atbilstoši Reklāmā minētajam, patērētājam tiek dota iespēja saņemt internetu bez telefona par cenu sākot no 6,90 latiem mēnesī bez jebkādiem citiem nosacījumiem. No Reklāmā ietvertā teksta saprotams, ka ir iespēja saņemt konkrēto pakalpojumu arī par norādīto minimālo cenu, proti, 6,90 latiem mēnesī. No reklāmas satura izriet, ka citu papildus nosacījumu nemaz nav, jo patērētājs tiek aicināts pieteikties minētajam pakalpojumam, nevis meklēt papildus informāciju un cenas nosacījumus kādā citā informācijas avotā.

Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā SIA „Lattelecom” īstenotā komercprakse ir atzīstama par negodīgu. Pārkāpēja ir īstenojusi komercpraksi, kura ir izpaudusies kā Reklāmas izplatīšana, jo reklāma ir uzskatāma par atsevišķu informācijas avotu, kurš ir nošķirams no citiem informācijas avotiem (piemēram, interneta mājas lapa) un satur sevī konkrētu informāciju, ka patērētājam tiek piedāvāta iespēja saņemt konkrētu pakalpojumu, proti, ierīkot internetu no 6,90 latiem mēnesī.

Savukārt no pārkāpējas interneta mājas lapā pieejamās papildus informācijas izriet, ka Reklāmā piedāvātais interneta pakalpojums par maksu 6,90 lati mēnesī nav pieejams pastāvīgi un bez nosacījumiem, bet gan Reklāmā norādītā maksa 6,90 lati ir tikai par pirmajiem sešiem mēnešiem no obligātajiem kopējiem 18 mēnešiem, ja tiek ievēroti konkrēti nosacījumi, par kuriem Reklāmā informācijas nav. Papildus arī minēti nosacījumi par ierīkošanas maksu un DSL modema iegādāšanos. Tādējādi Reklāmā piedāvātais pakalpojums – internets bez telefona – kā patstāvīgs pakalpojums par cenu 6,90 lati mēnesī atsevišķi nemaz nav pieejams.

Tiesa atzina par pamatotu PTAC secinājumu, ka vidusmēra patērētājs varēja nezināt par iespējamajiem ierobežojumiem, jo Reklāmā nebija nekādas norādes par šādu ierobežojumu un papildnosacījumu esamību.

Tiesa atzina, ka Reklāmā ietvertā informācija par pakalpojumu un tā maksu nav pilnīga, turklāt šādas informācijas, proti, par līguma termiņu, par ierīkošanas izmaksām, modema maksas un maksas 6,90 latu apmērā par pakalpojuma sniegšanas perioda ierobežojumu, nesniegšanas rezultātā patērētājs varēja pieņemt lēmumu par līguma noslēgšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis, ja būtu iepazinies ar visu informāciju jau Reklāmā.

Tādējādi Reklāma ir uzskatāma par maldinošu komercpraksi, kā arī par negodīgu komercpraksi saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 2.punktu.

[4.7] Saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10.panta otro daļu, ja komercpraksē izmantotais saziņas līdzeklis ir vietas vai laika ziņā ierobežots, tad, vērtējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā komercprakses īstenotāja veiktos pasākumus patērētāju informēšanai ar citiem līdzekļiem. Savukārt minētā panta trešā daļa nosaka, ja komercprakses īstenotājs izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā piedāvā patērētājam iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu un norāda preces vai pakalpojuma īpašības un cenu, par būtisku uzskata šādu informāciju: 1) preces vai pakalpojuma galvenās īpašības, ciktāl tās konkrētajai precei vai pakalpojumam iespējams norādīt, ņemot vērā izmantoto saziņas līdzekli; 2) komercprakses īstenotāja adresi un identitāti un, ja komercprakses īstenotājs darbojas cita tās īstenotāja uzdevumā, - tad arī šā cita komercprakses īstenotāja adresi un identitāti; 3) cenu (ieskaitot nodokļus) vai (ja preces vai pakalpojuma īpašību dēļ cenu nav iespējams aprēķināt iepriekš) tās aprēķināšanas veidu, kā arī visus papildu (pārvadāšanas, piegādes vai pasta) izdevumus, ja tādi ir, vai (ja šiem izdevumiem atbilstošos maksājumus nav iespējams aprēķināt iepriekš) norādi, ka komercprakses īstenotājs var iekasēt papildu maksājumus; 4) samaksas, piegādes, līguma izpildes un sūdzību izskatīšanas kārtību, ja tā atšķiras no kārtības, kādu paredz profesionālās rūpības kritēriji; 5) atteikuma tiesības.

Tiesa konstatēja, ka pārkāpējas komercpraksē izmantotais saziņas līdzeklis ir Reklāma, tādējādi arī šai reklāmai, iespēju robežās, ir jāsatur visa patērētājam būtiskā informācija, vai arī konkrēta norāde par to, ka attiecībā uz reklāmā ietverto piedāvājumu pastāv noteikti nosacījumi.

Tiesa konstatēja, ka Reklāmas dominējošais paziņojums ir „Internets bez telefona! No Ls 6,90 mēnesī. Piesakies (..)”

Vērtējot minēto reklāmas materiālu, tiesa atzina, ka tas nav vietas un laika ziņā ierobežots, ka minētajā reklāmas formātā nav iespējams ievietot patiesu apgalvojumu par to, ka konkrētais piedāvājums spēkā pirmos sešus mēnešus, slēdzot līgumu uz 18 mēnešiem, kā arī informāciju par ierīkošanas maksu un maksu par DSL modemu. Reklāmas dominējošais paziņojums ir nepārprotams un tajā nav sniegta norāde, ka eksistē būtiski nosacījumi, lai būtu iespējams saņemt tieši tādu pakalpojumu, kāds tiek reklamēts. Minētais reklāmas paziņojums nerada patērētājam nepieciešamību meklēt vēl papildus informāciju, lai reklāmas paziņojuma ietekmē pieņemtu savu lēmumu. Turklāt norādes uz iespēju pieteikties interneta mājas lapā www.lattelecom.lv, zvanot 177 vai Lattelecom veikalos, nav uzskatāmas par informāciju, kas norādītu patērētājam uz nepieciešamību meklēt informāciju par nosacījumiem, lai pakalpojumu varētu saņemt.

Par veikto pasākumu patērētāju informēšanai ir uzskatāma tikai Reklāmas paziņojumā sniegtās informācijas satura detalizēšana. Tādējādi Reklāma arī saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10.panta otro un trešo daļu, ir uzskatāma par negodīgu komercpraksi.

[4.8] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 14.panta pirmā daļa cita starpā nosaka, ka šā likuma ievērošanu atbilstoši savai kompetencei uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – Uzraudzības iestāde). Savukārt šā likuma 15.panta pirmā daļa nosaka, ka Uzraudzības iestāde uz personas iesnieguma, citas iestādes sniegtās informācijas pamata vai pēc savas iniciatīvas izvērtē komercprakses atbilstību patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošo un citu normatīvo aktu, kā arī šā likuma prasībām.

Ievērojot minētajās tiesību normās noteikto, tiesa atzina, ka PTAC rīkojās savas kompetences ietvaros un atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

[4.9] Saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astoto daļu, ja Uzraudzības iestāde atzīst komercpraksi par negodīgu, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar kuriem, citsrap, piemēro administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā.

LAPK 166.13panta trešā daļa nosaka atbildību par negodīgu komercpraksi juridiskajām personām.

Ievērojot minētajās tiesību normās noteikto, tiesa atzina, ka PTAC Lēmumu ir pieņēmis atbilstoši spēkā esošajām tiesību normām, jo pamatoti ir konstatējis SIA „Lattelecom” darbībās LAPK 166.13panta trešajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes un pārkāpēju saucis pie administratīvās atbildības, piemērojot naudas sodu attiecīgā panta sankcijas ietvaros.

[4.10] Saskaņā ar LAPK 22.pantu administratīvais sods tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā arī citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus. Saskaņā ar LAPK 32.panta otrās daļas noteikumiem, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Tiesa nekonstatēja pārkāpējas rīcībā atbildību pastiprinošus vai atbildību mīkstinošus apstākļus, līdz ar to piemērotais sods noteikts atbilstoši pārkāpuma raksturam un pārkāpējas vainas pakāpei, kā arī samērīgi ar izdarīto pārkāpumu. Tiesa atzina par pamatotu PTAC secinājumu, ka konkrētajā gadījumā izdarītais pārkāpums nav atzīstams par maznozīmīgu, tādējādi pārkāpēja nav atbrīvojama no administratīvās atbildības.

Tiesa identificēja divus leģitīmus mērķus, kāpēc būtu jāpiemēro konkrēts sods. Pirmkārt, mērķis, kas vērsts uz to, lai pārkāpēju audzinātu likuma ievērošanas garā un atturētu viņu no tādām pat darbībām arī nākotnē, otrkārt, valsts un sabiedrības intereses, kas prasa no personas likumu ievērošanu vienlīdzīgi no visām personām.

[4.11] Tiesa atzina, ka Lēmums atstājams spēkā, bet pārkāpējas pieteikums noraidāms.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.septembra spriedumu SIA „Lattelecom” iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot atcelt Lēmumu. Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[5.1] Lēmumā PTAC nepamatoti izvērtēja reklāmas materiāla atbilstību Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normām, jo Reklāmas saturs vērtējams saskaņā ar Reklāmas likuma normām.

[5.2] Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā noteiktā komercprakses definīcija ir plašāka nekā Reklāmas likumā noteiktā reklāmas definīcija. Reklāmas jēdziens ir šaurāks un aptver vienu no komerciālās saziņas formām. Tāpēc ir saskatāma Reklāmas likuma normu un Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normu konkurence, jo abi normatīvie akti regulē līdzīgus faktiskos sastāvus, bet Reklāmas likuma normas uzskatāmas par speciālajām tiesību normām, jo tās regulē vienu no komerciālās saziņas veidiem. Jebkura darbība saistībā ar tirdzniecības veicināšanu uzskatāma par komercpraksi, bet reklāma ir viena no

komerciālās saziņas formām. Vispārīgais komercprakses regulējums ietverts Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā, bet speciālās normas attiecībā uz reklāmu – Reklāmas likumā.

Izvērtējot tiesību normu konkurenci, jāņem vērā Reklāmas likuma un Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma mērķi. Abu normatīvo aktu mērķi būtiski neatšķiras un nenonāk pretrunā, tāpēc nav pamata nepiemērot Reklāmas likumu.

[5.3] Negodīgas komercprakses aizlieguma likums definē negodīgas komercprakses jēdzienu un izpausmes formas, bet nenosaka, ka attiecībā uz komercprakses gaitā izmantotajiem reklāmas materiāliem jāattiecina šis likums. Secināms, ka piemērojamas speciālās Reklāmas likuma normas.

[5.4] Pārkāpēja nepiekrīt tiesas konstatētajam, ka Reklāmas likuma noteikumi attiecināmi tikai uz juridiskajām personām vērstajām reklāmām, jo daļa Reklāmas likumā ietvertā regulējuma, sistēmiski vērtējot, ir jāattiecina uz reklāmām, kas vērstas uz patērētāju auditoriju un nav ietverta citos normatīvajos aktos. Piemēram, prasības reklāmai, kurā izteikts speciāls piedāvājums vai pasludināta izpārdošana (Reklāmas likuma 6.panta pirmā daļa), noteikumi par salīdzinošo reklāmu (Reklāmas likuma 8.pants), reklāmas izplatītāja atbildība (Reklāmas likuma 12.pants).

[5.5] Reklāmas materiālā ietvertais vārds ,,no” norāda, ka cena 6,90 ir mazākā iespējamā un vidusmēra patērētājam ir saprotams, ka šī cena tiek piemērota ne visos gadījumos. Klientu apkalpošanas procesā klientam tiek sniegta visa nepieciešamā informācija lēmuma pieņemšanai – tiek piedāvāts izvēlēties pakalpojumu ar atlaidi un terminēto vienošanos vai pakalpojumu bez atlaides un bez terminētās vienošanās.

[5.6] Pieņemot Lēmumu, bija jāvērtē ne tikai konkrētā reklāmas materiāla saturs, bet arī viss klienta apkalpošanas process kopumā līdz līguma noslēgšanai un šajā procesā sniegtā informācija. Vēlāka informācijas saņemšana patērētājam nerada ekonomiskas sekas, tāpēc nevar uzskatīt, ka šādi tiek ietekmēta patērētāju ekonomiskā rīcība.

[6] PTAC rakstveida paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai SIA „Lattelecom” apelācijas sūdzību neatzina, lūdza to noraidīt, pamatojoties turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Nepamatots ir arguments, ka PTAC bija jāpiemēro Reklāmas likuma, nevis Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas.

Reklāmas sniegšana ir komercprakse Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē. Reklāmas likuma 2.1pants nosaka, ka šā likuma noteikumi piemērojami, ja Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā, nav noteikts citādi. Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā no Reklāmas izrietēja maldinājums, PTAC ņēma vērā, ka Reklāmas likuma 8.pants ietver normas par maldinošu reklāmu, kurā, salīdzinot ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normām, vispārīgi noteikts, ka maldinoša reklāma ir aizliegta, un sniegta maldinošas reklāmas definīcija. Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma III nodaļa, kas attiecas uz

maldinošu komercpraksi, sīkāk regulē jautājumus attiecībā uz maldināšanu reklāmās, kuras adresētas patērētājiem. Līdz ar to PTAC pamatoti piemēroja minētā likuma noteikumus.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas ir vērstas uz augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nosakot speciālu regulējumu tieši attiecībā uz pret patērētājiem izmantotu komercpraksi.

[6.2] Ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu ir ieviesti Direktīvas 2005/29/EK, kas ir maksimālās harmonizācijas direktīva, noteikumi. PTAC vērš uzmanību uz Direktīvas 2005/29/EK preambulas 3., 4., 5. un 6.punktā noteikto, tostarp, ka ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. Šī direktīva sargā patērētājus no šādas negodīgas komercprakses sekām, ja tās ir būtiskas, bet tajā ir atzīts, ka dažos gadījumos ietekme uz patērētājiem var būt niecīga (direktīvas 6.punkts).

[6.3] PTAC ieskatā Reklāmas likuma 8.panta noteikumi ir attiecināmi tikai uz juridiskām personām vērstām reklāmām, bet attiecībā uz patērētājiem adresētajām maldinošajām reklāmām ir piemērojamas Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas, ar kurām ir ieviesta Direktīva 2005/29/EK. Ar šādu piemēroto normu traktējumu tiek panākts viens no Direktīvas 2005/29/EK mērķiem – ieviest Kopienas līmenī vienādus noteikumus attiecībā uz pret patērētājiem vērstu komercpraksi.

[6.4] Lietā nepastāv strīds par to, vai vidusmēra patērētājs no piedāvājuma teksta ,,no Ls 6,90 mēnesī” saprot, ka attiecīgā cena netiek piemērota visos gadījumos. Pārkāpuma būtība ir tāda, ka konkrētais piedāvājums ar minimālo piedāvāto mēnešmaksu 6,90 lati patērētājam nebija pieejams pastāvīgi un bez papildu nosacījumiem, par ko Reklāmā informācija netika sniegta, un tāpēc vidusmēra patērētājs varēja pieņemt tādu lēmumu par līguma slēgšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Direktīvas 2005/29/EK preambulas 14.punktā minēts, ka attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. Tāda informācija nebūs jāizpauž visās reklāmās, bet tikai, ja tirgotājs nāk klajā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir šajā direktīvā skaidri definēts jēdziens. Konkrētajā gadījumā Reklāma ir uzskatāma par uzaicinājumu veikt pirkumu minētās Direktīvas 2005/29/EK izpratnē un tādējādi Reklāmā obligāti bija jāiekļauj patērētājam lēmuma pieņemšanai nepieciešamā būtiskā informācija.

[6.5] No Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 7.panta otrās daļas 1.punkta izriet, ka, vērtējot komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām, nav obligāts nosacījums, ka patērētājam līgums ir jānoslēdz. Respektīvi, pietiek vien, ja komercprakses ietekmē patērētājs pieņem lēmumu iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu vai atturēties no šādas rīcības, jo tikai pēc konkrēta lēmuma pieņemšanas patērētājs rīkojas,

piemēram, zvana uz pakalpojuma sniedzēja tālruni vai dodas uz pakalpojuma sniedzēja biroju, lai pieteiktu pakalpojumu, un konkrētā patērētāja rīcība jau ir atzīstama par komercprakses sekām, kuru ietvaros var tik ietekmēta arī patērētāja ekonomiskā rīcība.

PTAC atsaucas uz Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas nolēmumiem lietā Nr.A42461406 (AA43-0373-09/10), kuros minēts, ka reklāmas tekstam ir jābūt patiesam, neatkarīgi no tā, kādu informāciju vēl patērētājs varētu iegūt, aizejot pie produkta pārdevēja. Reklāma uz patērētāju iedarbojas tajā brīdī, kad tā tiek uzlūkota, bet, ņemot vērā tās mērķi — ietekmēt patērētāja izvēli, reklāmas teksta patiesumam ir noteicoša nozīme. Tālākās patērētāja darbības - aiziešana pie produkta, pārdevēja, un dziļāka, interesēšanās par produktu, jau ir reklāmas sekas, nevis tās turpinājums vai reklāmas „pagarinājums”.

[6.6] PTAC viedoklis izriet arī no Direktīvas 2005/29/EK preambulas 7., 11., 13.punkta un 2.panta. PTAC uzskata, ka SIA „Lattelecom” argumenti par to, ka lietas ietvaros bija jāvērtē viss klientu apkalpošanas process kopumā, ir noraidāms.

[7] Tiesas sēdē apgabaltiesā SIA „Lattelecom” pārstāve apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā minētajiem pamatiem. PTAC pārstāve apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pārkāpējas apelācijas sūdzība nav pamatota.

[9] Saskaņā ar LAPK 243.pantu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, kas norādīta šā apgabaltiesas sprieduma [4] punktā, atzīst, ka tā ir pareiza un pilnībā pietiekama. Proti, Administratīvā rajona tiesa, izvērtējot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pamatoti atzina, ka Lēmums, ar kuru SIA „Lattelecom” saukta pie administratīvās atbildības par LAPK 166.13panta trešajā daļā paredzētā pārkāpuma - par negodīgu komercpraksi - izdarīšanu, ir tiesisks un pamatots. Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesa sprieduma motivācijai un to neatkārto.

Ņemot vērā SIA „Lattelecom” apelācijas sūdzības argumentus, apgabaltiesa papildus norāda turpmāk minēto.

[10] Apgabaltiesas ieskatā PTAC pamatoti norādījis atsauces uz Direktīvā 2005/29/EK ietverto regulējumu.

Minētās direktīvas preambulas 3.punktā norādīts, ka dalībvalstu tiesību aktos, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, ir ievērojamas atšķirības, kas var radīt būtiskus konkurences traucējumus un šķēršļus iekšējā tirgus sekmīgai darbībai. Reklāmas jomā Padomes 1984.gada 10.septembra Direktīva 84/450/EEK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu paredz minimālos kritērijus tiesību, aktu saskaņošanai attiecībā uz maldinošu reklāmu, bet neliedz dalībvalstīm saglabāt vai paredzēt pasākumus, kas nodrošina plašāku patērētāju tiesību aizsardzību. Tādēļ dalībvalstu noteikumi par maldinošu reklāmu būtiski atšķiras.

Direktīvas preambulas 4.punktā akcentēts, ka šīs atšķirības rada neskaidrību par to, kādas valsts noteikumi attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kaitē patērētāju ekonomiskajām interesēm un rada daudz šķēršļu, kuri ietekmē uzņēmējdarbību un patērētājus.

Direktīvas 5.punkts citstarp noteic, ka šos šķēršļus var likvidēt, tikai izstrādājot kopienas līmenī vienādus noteikumus, ar ko ievieš augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, un Kopienas līmenī noskaidrojot dažus juridiskus jēdzienus, ciktāl tas vajadzīgs netraucētai iekšējā tirgus darbībai un lai atbilstu juridiskās noteiktības prasībai.

Direktīvas preambulas 6.punkts paredz, ka tādēļ ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. Ievērojot proporcionalitātes principu, šī direktīva sargā, patērētājus no šādas negodīgas komercprakses sekām, ja tās ir būtiskas, bet tajā ir atzīts, ka dažos gadījumos ietekme uz patērētājiem var būt niecīga (..). Šī direktīva arī neaptver un neietekmē Direktīvas 84/450/EEK noteikumus par reklāmu, kas maldina uzņēmējus, bet nemaldina patērētājus, un salīdzinošo reklāmu.

Direktīvas preambulas 8.punkts tieši paredz, ka ar šo direktīvu patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem.

Direktīvas preambulas 13.punkts paredz, lai sasniegtu Kopienas mērķus, likvidējot šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīs spēkā esošās atšķirīgās vispārējās klauzulas un tiesību principi jāaizstāj ar jaunām klauzulām un tiesību principiem. Tādēļ ar šo direktīvu nosaka vienotu kopēju, vispārēju aizliegumu, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kropļo patērētāju saimniecisko darbību.

Savukārt direktīvas preambulas 14.punktā ietverts nosacījums, ka atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, kas attiecas uz maldinošu reklāmu, šī direktīva klasificē maldinošu praksi maldinošas darbībā un maldinošos noklusējumos. Attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

Tāda informācija nebūs jāizpauž visās reklāmās, bet tikai, ja tirgotājs nāk klajā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir šajā direktīvā skaidri definēts jēdziens.

Direktīvas 3.panta „Piemērošanas joma” 1.punkts noteic, ka šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5.pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

Direktīvas 5.panta „Negodīgas komercprakses aizliegums” 4.punktā uzsvērts, ka jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja: a) tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7.pantā.

Direktīvas 7.panta „Maldinoša noklusēšana” 1.punkts noteic, ka komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Ņemot vērā Direktīvā 2005/29/EK noteikto, apgabaltiesa secina, ka direktīvas mērķis ir ieviest Kopienā vienotus noteikumus (tostarp tuvinot dalībvalstu tiesību aktus, izveidojot vienotu regulatīvu sistēmu) attiecībā uz pret patērētājiem vērstu negodīgu komercpraksi. Direktīvas izpratnē negodīga komercprakse sevī ietver maldinošu komercpraksi. Pret patērētājiem vērsta maldinoša reklāma ir maldinošas komercprakses veids.

Direktīvas 19.pants uzlika pienākumu dalībvalstīm līdz 2007.gada 12.jūnijam pieņemt un publicēt normatīvos un administratīvos tiesību aktus, kas nepieciešami, lai panāktu atbilstību šai direktīvai.

[11] Attiecībā uz Latvijas Republikas normatīvo regulējumu, ieviešot Direktīvas 2005/29/EK nosacījumus, apgabaltiesa konstatē turpmāk minēto.

[11.1] Negodīgas komercprakses aizlieguma likums stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī. Šā likuma Saeimai iesniegtā likumprojekta anotācijā citstap norādīts: likumprojekts izstrādāts, lai pārņemtu Direktīvu 2005/29/EK; šobrīd jautājumus par maldinošu un salīdzinošu reklāmu regulē Reklāmas likums, ar kuru pārņemta Padomes 1984.gada 10.septembra Direktīva 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes 1997.gada 6.oktobra direktīva 97/55/EK, paredzot tikai minimālu patērētāju tiesību aizsardzību pret negodīgu komercpraksi. Reklāmas likums aizsargā patērētāju no maldinošas un salīdzinošas reklāmas, regulē reklāmas vispārēji izvirzāmās prasības, sagatavošanas un izplatīšanas noteikumus. Viens no Reklāmas likuma mērķiem ir aizsargāt personas, kā arī kopumā visas sabiedrības intereses reklāmas jomā, taču likums neregulē komercprakses īstenošanu vispārējās tirgvedības robežās, jo reklāma ir tikai viens no komercprakses veidiem; likumprojekta mērķis ir nodrošināt patērētāju ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses

veicējiem izmantot negodīgu komercpraksi pret patērētājiem (..); normatīvā akta projekts vērsts uz sabiedrības neaizsargāto daļu – patērētājiem, paredzot komercprakses veicējiem aizliegumu nodarboties ar negodīgu komercpraksi. Likums aizliedz nodarboties ar maldinošu komercpraksi, piemēram, sniedzot patērētājam nepatiesu informāciju par preci vai pakalpojumu, negodīgi izmantojot preces vai pakalpojuma tirdzniecības veicināšanas pasākumus, kas rada neskaidrību par preci vai pakalpojumu, kuras rezultātā patērētājs pieņem vai varētu pieņemt lēmumu slēgt līgumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis (sk. Saeimas mājas lapu, http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/2F2DDE2B768006DFC225732500358B59?OpenDocument).

[11.2] Vienlaikus ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma spēkā stāšanos, stājās spēkā arī 2007.gada 13.decembra likums „Grozījumi Reklāmas likumā”, kas citstarp Reklāmas likumu papildināja ar 21.pantu, kas paredz, ka šā likuma noteikumi piemērojami, ja negodīgas komercprakses aizlieguma likumā nav noteikts citādi.

Likuma „Grozījumi Reklāmas likumā” likumprojektā anotācijā citstarp norādīts: likumprojekts izstrādāts, lai nodrošinātu EK regulas Nr.2006/2004 par sadarbību starp valsts iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā piemērošanu un lai pārņemtu Direktīvu 2005/29/EK; likumprojektu nepieciešams pieņemt, lai saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.pantu izpildītu Eiropas Savienības dalībvalsts saistības, piemērojot Direktīvas 2005/29/EK 14.pantu; pilnībā Direktīva 2005/29/EK tiks pārņemta ar Komercprakses likumu, grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un grozījumiem Krimināllikumā; ar Direktīvas 2005/29/EK 14.pantu tiks īstenoti Padomes direktīvas 84/450/EEK grozījumi par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz maldinošu reklāmu. Reklāmas likums no maldinošas reklāmas aizsargās tikai konkurentus un tā uzraudzību savas kompetences robežās veiks Konkurences padome. Patērētāju aizsardzību no maldinošās reklāmas nodrošinās Komercprakses likums un tā ievērošanu uzraudzīs Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Valsts Farmācijas inspekcija. Normatīvā akta projekta ietvaros tiks novērstas arī atsevišķas neprecizitātes, kuras konstatētas, piemērojot Reklāmas likumu (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/D6EC1934599ACCD6C22573250036FB6B?OpenDocument).

Ar minētajiem grozījumiem Reklāmas likumā informatīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām izteikta jaunā redakcijā, citstarp norādot, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Direktīvas 2005/29/EK.

[11.3] Ar 2007.gada 20.decembra likumu „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kas stājās spēkā no 2008.gada 23.janvāra, LAPK 166.13pants izteikts jaunā redakcijā.

Likuma „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” likumprojekta anotācijā citstrap norādīts: šobrīd LAPK 166.13pantā ir paredzēts administratīvais sods par likumā noteiktās kārtības pārkāpšanu

reklāmas sniegšanā un izplatīšanā un par likumā aizliegtas reklāmas sniegšanu vai izplatīšanu. Administratīvo pārkāpumu kodekss neparedz administratīvo sodu par negodīgas komercprakses veikšanu. Līdz ar to nepieciešams paredzēt atbildību par negodīgas komercprakses veikšanu; likumprojekta mērķis ir paredzēt komercprakses veicēju atbildību par likumā aizliegtas komercprakses veikšanu, nosakot naudas sodu (..); šo likumprojektu nepieciešams pieņemt, lai saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.pantu izpildītu Eiropas Savienības dalībvalsts saistības, piemērojot Direktīvas 2005/29/EK 13.pantu, ka pilnībā Direktīva 2005/29/EK tiks pārņemta ar Komercprakses likumu, grozījumiem Reklāmas likumā un grozījumiem Krimināllikumā (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/3B7C58A1F44618E7C225732500361F58?OpenDocument).

[12] Ņemot vērā [10] un [11] punktā minēto, apgabaltiesa secina, ka jautājumus, kas saistīti ar patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, uzņēmējiem (komercprakses īstenotājiem) īstenojot komercpraksi (darbības, kas saistītas citstarp ar preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam), no 2008.gada 1.janvāra risina Negodīgas komercprakses aizlieguma likums. Par patērētāju šā likuma izpratnē ir uzskatāma fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību (Patērētāju tiesību aizsardzības likumā lietotais termins, 1.panta 3.punkts).

Reklāmas likuma mērķi ir uzskaitīti šā likuma 2.pantā (sk. šā sprieduma [4.3] punktu). Minētā likuma 14. un 15.panta normas noteic iestāžu kompetenci izvērtēt reklāmas atbilstību normatīvo aktu prasībām.

Apgabaltiesas ieskatā pēc Direktīvas 2005/29/EK noteikumu ieviešanas nacionālajā likumdošanā likumdevējs ir noteicis, ka pārkāpumi reklāmas jomā ir izvērtējami: 1) saskaņā ar Reklāmas likuma normām, ja pārkāpums saistīts ar konkurenci (saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta 6.punktu konkurence ir pastāvoša vai potenciāla ekonomiskā (saimnieciskā) sāncensība starp diviem vai vairākiem tirgus dalībniekiem konkrētajā tirgū); 2) saskaņā ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normām, ja pārkāpums ir saistīts ar patērētāju tiesību aizsardzību.

Tādējādi Reklāmas likuma 14. un 15.panta normas, kas noteic iestāžu kompetenci izvērtēt reklāmas atbilstību normatīvo aktu prasībām, vērstas uz tādu pārkāpumu izvērtēšanu reklāmas jomā, kas nav saistīti ar maldinošu reklāmu kā negodīgu komercpraksi attiecībā uz patērētājiem. Minētais citstarp izriet no Reklāmas likuma 2.1panta (sk. šā sprieduma [4.3] punktu) un 14.panta sestās daļas (noteic, ka Uzraudzības iestādēm ir jāizvērtē attiecīgās reklāmas atbilstība Negodīgas komercprakses aizlieguma likumam un, ja nepieciešams, jānosūta attiecīgās lietas materiālus tai iestādei, kura uzrauga Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma noteikumu ievērošanu).

Konkrētajā gadījumā PTAC veica pārbaudi par Reklāmas (piedāvājums iegādāties interneta pakalpojumu), kas vērsta uz patērētāju, atbilstību normatīvo aktu prasībām. Reklāmas, kura neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par reklāmā ietveramo informāciju, tostrap, noklusējot patērētājam būtisku informāciju, izplatīšana ir negodīga komercprakse (maldinoša komercprakse) Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma izpratnē (likuma 4.panta pirmā daļa un otrās daļas 2.punkts, 10.panta pirmās daļas 1.punkts).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka PTAC, pieņemot Lēmumu, pamatoti balstījās uz Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normām. Kā to pamatoti norādīja PTAC, Reklāma ir uzskatāma par uzaicinājumu veikt pirkumu un tādējādi Reklāmā obligāti bija jāiekļauj patērētājam lēmuma pieņemšanai nepieciešamā būtiskā informācija, kas ir noteikta Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10.panta trešajā daļā (Direktīvas 2005/29/EK 7.panta 4.punkts). Tā kā Reklāma neatbilst šīm prasībām, tā uzskatāma par maldinošu reklāmu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 28611.panta otrās daļas 1.punktu un 286.14pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

atstāt negrozītu Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2008.gada 15.maija lēmumu Nr.E03-RIG-206, bet SIA „Lattelecom” pieteikumu noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams, un tas stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere

Tiesneši M.Osmane

E.Puriņš