Lūdzu, ņemiet vērā, ka šai lapai nesen tika atjaunināta oriģinālvalodas franču versija. Mūsu tulkotāji pašlaik gatavo versiju valodā, kuru esat izvēlējies.
Jau ir pieejami tulkojumi šādās valodās.
Swipe to change

Pierādījumu iegūšana

Beļģija
Saturu nodrošina
European Judicial Network
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls (civillietās un komerclietās)

1 Pierādīšanas pienākums

1.1 Kādi ir pierādīšanas pienākuma noteikumi?

Beļģijas tiesību sistēma nošķir civiltiesības un komerctiesības. Komerctiesības ir īpašs tiesību veids, ko piemēro komersantiem, bet civiltiesības attiecas uz vispārējām tiesībām.

Noteikumi par pierādījumu iegūšanu civiltiesībās ir izklāstīti Civilkodeksa (Burgerlijk Wetboek) 1315. pantā un turpmākajos pantos. Tā ir slēgta sistēma, kurā strikti reglamentēti pierādīšanas līdzekļi (sīkāka informācija sniegta 5.a punktā).

Noteikumi par pierādījumu iegūšanu komerctiesībās ir izklāstīti Komerckodeksa (Wetboek van Koophandel) 25. pantā. Visbūtiskākā iezīme komerclietās ir sistēmas atvērtība un brīvība attiecībā uz pierādīšanas līdzekļiem. Komerckodeksa 25. pants nosaka: “Papildus civiltiesībās pieļautajiem pierādīšanas līdzekļiem pierādījumus par komerciālām saistībām var sniegt arī liecinieki visās lietās, kurās tiesa lemj par minēto pierādījumu pieņemšanu, izņemot gadījumus, kad uz konkrētām lietām attiecas citi nosacījumi. Pirkšanas un pārdošanas darījumus var pierādīt ar akceptēta faktūrrēķina palīdzību neatkarīgi no citiem pierādīšanas līdzekļiem, kas pieļaujami saskaņā ar komerctiesībām.”

Pierādījumu procesuālos aspektus civillietās un komerclietās reglamentē Tiesu kodeksa (Gerecthelijk Wetboek) 870. pants un turpmākie panti. Tiesu kodeksa 876. pants nosaka, ka tiesa, kas izskata strīdu, pieņem lēmumu saskaņā ar tiem noteikumiem par pierādījumiem, kuri attiecas uz konkrēto strīda veidu. Strīds var būt vai nu civiltiesisks, vai komerctiesisks.

Fakta, hipotēzes vai apgalvojuma pierādījumu iesniedz tā puse, kura attiecīgo faktu vai apgalvojumu izmanto kā savas prasības pamatojumu. Pusei, kas pieprasa saistību izpildi, ir jāpierāda, ka konkrētās saistības pastāv. Savukārt pusei, kas apgalvo, ka ir atbrīvojama no saistībām, ir jāiesniedz pierādījumi par veikto samaksu vai par citu faktu, kas apliecina, ka attiecīgās saistības jau ir izpildītas (Civilkodeksa 1315. pants). Tiesas procesā katras puses pienākums ir sniegt pierādījumus par faktiem, uz kuriem puse atsaucas (Tiesu kodeksa 870. pants: “actori incumbit probatio”). Pēc tam pretējā puse var atspēkot minēto faktu pierādījumus, ja tas ir iespējams un atļauts.

1.2 Vai pastāv noteikumi, kas atbrīvo noteiktus faktus no pierādīšanas pienākuma? Kādos gadījumos? Vai ir iespējams iesniegt pierādījumus, lai pierādītu, ka kāds juridisks pieņēmums, nav pareizs?

Ja nepastāv iebildumi, kurus varētu pamatot ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, pierādīt drīkst visus faktus. Attiecībā uz tiesībām sniegt pierādījumus tiesvedības laikā pastāv trīs ierobežojumi. Pirmkārt, pierādāmajam faktam ir jābūt tādam, kas attiecas uz konkrēto lietu. Turklāt pierādāmajam faktam ir jābūt izšķirošam, proti, tādam, kas palīdz pārliecināt tiesu par pieņemamo lēmumu. Visbeidzot, tiesību aktos ir jābūt paredzētām tiesībām sniegt konkrēto faktu pierādījumus, ņemot vērā privātās dzīves, profesionālās konfidencialitātes un korespondences privātuma neaizskaramību.

Parasti pretējā puse pieņēmumus var atspēkot. Nevar apstrīdēt tikai neatspēkojamus pieņēmumus (“juris et de jure”); pierādījumu sniegšana šādu pieņēmumu atspēkošanai ir pat nelikumīga. Atspēkojamus pieņēmumus (“juris tantum”) var un drīkst apstrīdēt, iesniedzot pierādījumus par pretējo; šajā gadījumā pieņemamos pierādīšanas līdzekļus reglamentē civiltiesības, bet ne komerctiesības.

1.3 Kādā apmērā tiesai ir jābūt pārliecinātai par kādu faktu, lai tā varētu pamatot savu spriedumu ar šo faktu?

Tiesai ir jābūt pārliecinātai par informāciju, ko iesniedz puses. Tiesai ir jāgūst pārliecība, ņemot vērā pierādījumus un to ticamību. Ja tiesa secina, ka tiesai iesniegtā informācija var palīdzēt izšķirt strīdu un ticami atspoguļo lietas patiesumu, tiesa piešķir informācijai pierādījuma spēku. Tikai tad, kad tiesa ir piešķīrusi informācijai pierādījuma spēku, informāciju var pienācīgi uzskatīt par pierādījumu.

Pierādījuma spēks zināmā mērā ir subjektīvs, bet pats pierādījums ir stingri objektīvs. Pierādījuma statuss ir atkarīgs no pierādījumam nepieciešamās ticamības pakāpes. Pierādījums tiek juridiski uzskatīts par pierādījumu tikai tad, ja tam ir pietiekama ticamības pakāpe, kuru tiesai nav atļauts interpretēt pēc saviem ieskatiem. Minētais attiecas, piemēram, uz dokumentāriem pierādījumiem. Ja tiesa interpretē likumīgi iegūta dokumenta saturu neatbilstoši minētā dokumenta faktiskajam formulējumam, tiesa pārkāpj oficiālā dokumenta kā pierādījuma statusu. Pamatojoties uz minēto pārkāpumu, zaudētāja puse var iesniegt pārsūdzību kasācijas tiesā.

2 Pierādījumu iegūšana

2.1 Vai pierādījumi vienmēr jāiesniedz kādai no lietas pusēm, vai arī atsevišķos gadījumos tiesnesis var iegūt pierādījumus pēc savas iniciatīvas?

Pusei ir jāvar savus apgalvojumus pierādīt. Dažos gadījumos tiesnesis var uzdot pusei iesniegt pierādījumus konkrētā veidā, piemēram, sniegt liecību zem zvēresta (Civilkodeksa 1366. pants). Tiesa, ņemot vērā stingrus nosacījumus, var pieprasīt pusei sniegt paziņojumu zem zvēresta, lai, pamatojoties uz minēto paziņojumu, būtu iespējams izšķirt strīdu vai vienkārši noteikt piespriežamo summu.

Tiesa var nopratināt puses un likt nopratināt lieciniekus, izņemot gadījumus, kad tiesību akti to aizliedz (Tiesu kodeksa 916. pants). Turklāt tiesa var uzdot sagatavot eksperta ziņojumu, lai noskaidrotu konkrētus faktus vai saņemtu tehniska rakstura ieteikumus (Tiesu kodeksa 962. pants).

2.2 Ja kādas puses lūgums pieņemt pierādījumu tiek apmierināts, kas noteik tālāk?

Izmeklēšanas darbības pieprasa viena no pusēm, iesniedzot pamatprasību un blakusprasību. Tiesa, pieņemot turpmāku nolēmumu, var uzdot vai atteikt veikt izmeklēšanas darbības, norādot iemeslus.

Ja tiek veikta rokrakstu salīdzināšana (Tiesu kodeksa 883. pants) vai viltojuma izmeklēšana (Tiesu kodeksa 895. pants), tiesa liek pusēm ierasties tiesā (ar likumiskajiem pārstāvjiem vai bez tiem), ņemot līdzi visus aktus, dokumentus un lietas, kas jāpārbauda, vai dokumentu, kas tiek apšaubīts kā viltojums. Tiesa var izskatīt lietu uzreiz vai reģistrēt iesniegtos materiālus un pēc tam veikt savu izmeklēšanu vai konsultēties ar ekspertu. Visbeidzot tiesa pieņem spriedumu attiecībā uz rokraksta pārbaudi vai viltojuma izmeklēšanu.

Ja puse vēlas sniegt pierādījumus, pieaicinot vienu vai vairākus lieciniekus, tiesa var pieņemt minētos pierādījumus, ja tas ir pieļaujams (Tiesu kodeksa 915. pants). Ja tiesību akti to neaizliedz, tiesa var likt nopratināt lieciniekus. Pavēsti par ierašanos uz tiesas sēdi tiesas sekretārs izsniedz lieciniekiem vismaz astoņas dienas pirms tiesas sēdes, kurā viņi tiks uzklausīti. Liecinieki dod zvērestu, un tiesnesis nopratina katru liecinieku atsevišķi. Tiesa var uzdot lieciniekiem jautājumus pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas lietā iesaistītās puses lūguma. Liecības tiek pierakstītas, nolasītas, labotas un papildinātas, ja nepieciešams, un pēc tam liecinieka uzklausīšana ir pabeigta.

Tiesa var uzdot veikt ekspertīzi, lai izšķirtu vai novērstu strīdu. Ekspertīze var attiekties tikai uz faktiskiem konstatējumiem vai tehniska rakstura ieteikumu (Tiesu kodeksa 962. pants). Eksperts veic savu uzdevumu tiesas pārraudzībā. Puses iesniedz ekspertam visus nepieciešamos dokumentus un izpilda visas pamatotās eksperta prasības. Ekspertam ziņojums ir jāiesniedz līdz tiesas noteiktajam datumam. Ja eksperta ziņojums ir pretrunā tiesas stingrai pārliecībai, tiesai nav pienākuma ņemt vērā eksperta ieteikumu.

Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc pušu pieprasījuma var uzdot veikt izmeklēšanu in situ (Tiesu kodeksa 1007. pants). Izmeklēšanu, kurā puses var piedalīties vai nepiedalīties, veic tiesnesis, kurš uzdevis veikt izmeklēšanu, vai persona, kurai ir oficiāli uzdots veikt izmeklēšanu. Tiek sagatavots oficiāls pārskats, kurā izklāstītas visas veiktās darbības un konstatētie fakti, šis pārskats tiek nodots pusēm.

2.3 Kādos gadījumos tiesa var noraidīt puses lūgumu pieņemt pierādījumu?

Tiesai nekad nav pienākuma pieņemt puses lūgumu veikt izmeklēšanas pasākumus. Bet gadījumā, ja tiesnesim tiek dots oficiāls rīkojums, viņam izmeklēšana ir jāveic (Tiesu kodeksa 873. pants).

2.4 Kādi ir dažādie pierādījumu veidi?

(Vispārējās) civiltiesībās ir paredzēti piecu veidu pierādīšanas līdzekļi: rakstiski pierādījumi, liecinieku liecības, prezumpcijas, pušu atzīšanās un ar zvērestu apliecinātas liecības (Civilkodeksa 1316. pants).

Rakstiskus pierādījumus (Civilkodeksa 1317. pants) var iesniegt publiska dokumenta vai privāta dokumenta veidā. Publisks dokuments ir dokuments, ko tiesību aktos noteiktā veidā ir sagatavojusi kompetenta valsts amatpersona (piem., notārs vai dzimtsarakstu nodaļas darbinieks), un ko iesaistītās puses un trešās puses uzskata par neapgāžamu pierādījumu tam, kas dokumentā teikts. Iesaistītās puses par neapgāžamu pierādījumu uzskata apstiprinātu privātu dokumentu, ko parakstījušas visas lietā iesaistītās puses un kura eksemplāru skaits atbilst iesaistīto pušu skaitam. Rakstisks dokuments ir jāiesniedz lietās, kurās prasības summa vai vērtība pārsniedz EUR 375 (Civilkodeksa 1341. pants).

Lai apstrīdētu vai papildinātu rakstisku dokumentu saturu, liecinieku liecības (Civilkodeksa 1341. pants) netiek pieņemtas. Tomēr gadījumā, ja pastāv tikai prima facie rakstiski pierādījumi vai ja rakstiskus pierādījumus nav iespējams sagatavot, liecinieku liecības tiek pieņemtas.

Prezumpcijas (Civilkodeksa 1349. pants) ir no tiesību aktiem izrietoši vai tiesas izdarīti secinājumi, balstoties uz zināmu faktu, lai konstatētu nezināmu faktu. Prezumpcijas nevar atspēkot rakstisku dokumentu saturu, bet var (līdzīgi kā liecinieku liecības) papildināt prima facie rakstiskus pierādījumus un aizvietot rakstiskus pierādījumus, kurus nav iespējams sagatavot.

Pušu atzīšanās (Civilkodeksa 1354. pants) var notikt tiesā vai ārpus tiesas. Atzīšanās tiesā ir puses vai puses īpaši pilnvarota pārstāvja tiesā izteikts paziņojums, ko var izmantot pret personu, kura minēto paziņojumu sniegusi. Atzīšanās, kas izdarīta ārpus tiesas, nav pakļauta nekādiem procesuāliem noteikumiem.

Tiesa vai lietā iesaistītā puse var lūgt otru pusi dot zvērestu (izšķirošo zvērestu) (Civilkodeksa 1357. pants). Izšķiroša zvēresta gadījumā liecība uzskatāma par izšķirošu par labu vai sliktu tikai tai personai, kura lūgusi, lai minētais zvērests tiktu dots.

Pierādījumu iegūšana komerclietās (Komerckodeksa 25. pants) nav reglamentēta, bet pārdošanas līgumu gadījumos pastāv īpašs pierādījumu līdzeklis, proti, apmaksāts faktūrrēķins. Komersants vienmēr var izmantot apmaksātu faktūrrēķinu kā spēkā esošu pierādījumu; citu rakstisku dokumentu sagatavošanā, ja tos vēlas iesniegt kā pierādījumus, ir jāiesaista pretējā puse.

2.5 Kādas ir metodes, lai iegūtu pierādījumus no lieciniekiem, un vai tās atšķiras no metodēm, kādas izmanto, lai iegūtu pierādījumus no lieciniekiem, kas ir eksperti? Kādi ir noteikumi attiecībā uz rakstveida pierādījumu un eksperta atzinuma/viedokļa iesniegšanu?

Civilkodeksā ir noteikts, ka liecinieku liecības ir neatkarīgi pierādīšanas līdzekļi; pierādījumu iegūšanas procesuālie aspekti ir iekļauti Tiesu kodeksā. Eksperta ziņojums ir tikai viens no pierādīšanas līdzekļiem, un to reglamentē Tiesu kodekss. Puses var lūgt tiesu izsaukt lieciniekus, bet pusēm nav atļauts pēc savas iniciatīvas norīkot ekspertus. To var darīt tikai tiesa.

Rakstiskiem pierādījumiem ir pierādījuma spēks, un tiesai ir jāņem vērā minēto pierādījumu saturs, bet iepriekšminētais neattiecas uz eksperta ziņojumiem un atzinumiem. Ja ziņojums vai atzinums ir pretrunā tiesneša pārliecībai, tiesnesim nav pienākuma ņemt tos vērā (Tiesu kodeksa 986. pants).

2.6 Vai kādas noteiktas pierādīšanas metodes ir nozīmīgākas par citām?

Starp reglamentētajiem pierādīšanas līdzekļiem pastāv zināma hierarhija. Vissvarīgākie pierādījumi ir atzīšanās un ar zvērestu apliecinātas liecības. Rakstisks dokuments vienmēr ir nozīmīgāks par liecinieku liecībām un prezumpcijām. Autentisks dokuments (akts) ir abu pušu attiecību un attiecību ar trešām pusēm neapgāžams pierādījums, bet atzīts privāts dokuments ir iesaistīto pušu attiecību neapgāžams pierādījums. Uz liecinieku liecībām un prezumpcijām var balstīties tikai tad, ja dokumentārie pierādījumi ir nepilnīgi vai ja attiecīgās saistības nav iespējams dokumentāri pierādīt.

2.7 Vai noteiktu faktu pierādīšanai ir obligāti jāizmanto noteikta veida pierādīšanas metodes?

Atkarībā no tā, vai fakts tiek klasificēts kā attiecināms uz civillietu, vai komerclietu, noteikumi par pierādījumiem ir reglamentēti vai ne. Saskaņā ar civiltiesībām autentisks dokuments vai privāts dokuments ir jāsagatavo visās lietās un darījumos, kuru summa vai vērtība pārsniedz EUR 375 (Civilkodeksa 1341. pants). Tikai šāds dokuments var kalpot par pierādījumu; liecinieku liecības un prezumpcijas netiek pieņemtas. Turpretī komerclietās liecinieku liecības un prezumpcijas principā tiek pieņemtas kā pierādījumi, lai atspēkotu vai papildinātu dokumentu saturu.

2.8 Vai lieciniekam saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt liecību?

Nē, lieciniekus nopratina pēc pušu lūguma vai pēc ex officio tiesas rīkojuma (Tiesu kodeksa 915. un 916. pants).

2.9 Kādos gadījumos liecinieks var atteikties sniegt liecību?

Ja uz tiesu tiek izsaukts liecinieks, kurš paziņo, ka tam ir likumīgs pamats atteikties sniegt liecību, šo jautājumu izšķir tiesa. Cita starpā šāds likumīgs pamats ir arī liecinieka pienākums neizpaust komercnoslēpumu (Tiesu kodeksa 929. pants).

2.10 Vai pret personu, kura atsakās liecināt, var piemērot sankcijas vai likt sniegt liecību piespiedu kārtā?

Personai, kas ir aicināta uz tiesu kā liecinieks, ir pienākums ierasties tiesā. Ja persona neierodas tiesā, tiesa pēc vienas iesaistītās puses lūguma var izsaukt minēto personu ar rakstisku pavēsti, ko izsniedz tiesu izpildītājs (Tiesu kodeksa 925. pants). Saskaņā ar krimināltiesību aktiem personai, kas ir aicināta uz tiesu kā lieciniece, bet nav ieradusies, var piespriest naudas sodu (Tiesu kodeksa 926. pants).

2.11 Vai ir personas, no kurām nedrīkst iegūt liecības?

Liecinieka liecība nav spēkā, ja to sniegusi persona, kura nav juridiski tiesīga to darīt (Tiesību kodeksa 961. panta 1. punkts).

Nepilngadīgas personas, kuras nav sasniegušas piecpadsmit gadu vecumu, nevar nopratināt zem zvēresta. Minēto personu paziņojumus var izmantot tikai kā informāciju (Tiesu kodeksa 931. panta 1. punkts).

Nepilngadīgu personu, kurai ir nepieciešamās uztveres spējas, tiesnesis vai tiesneša norīkota persona var nopratināt visos ar minēto personu saistītos tiesas procesos pēc pašas nepilngadīgās personas lūguma vai pēc tiesas rīkojuma, lai gan pēdējā gadījumā nepilngadīgā persona drīkst atteikties sniegt liecību (Tiesu kodeksa 931. panta 3.−7. punkts).

Asinsradiniekus lejupējā līnijā nav atļauts nopratināt lietās, kurās viņu asinsradiniekiem augšupējā līnijā ir pretējas intereses (Tiesu kodeksa 931. panta 2. punkts).

2.12 Kāda ir tiesneša un pušu loma, uzklausot liecinieku? Kādos apstākļos liecinieku var uzklausīt videokonferencē vai ar citu tehnisku līdzekļu palīdzību?

Pusēm nav atļauts tieši uzrunāt vai pārtraukt lieciniekus, bet tām vienmēr jāvēršas pie tiesneša (Tiesu kodeksa 936. pants). Tiesnesis ex officio vai pēc iesaistītās puses lūguma var lieciniekam uzdot visus jautājumus, lai precizētu vai papildinātu pierādījumus (Tiesu kodeksa 938. pants).

Neklātienē sniegtas liecības ir spēkā; nav nekādu normatīvo aktu noteikumu vai juridisko principu, kas būtu tam pretrunā. Turklāt Tiesu kodeksa 924. pants nosaka, ka gadījumā, ja liecinieks nevar ierasties tiesā, tiesnesis var nolemt uzklausīt liecību liecinieka faktiskajā atrašanās vietā.

3 Pierādījuma izvērtēšana

3.1 Ja puse liecību ieguvusi nelikumīgi, vai tiesai ir kādi ierobežojumi sprieduma pieņemšanā?

Nelikumīgi iegūtus pierādījumus tiesvedībā nav atļauts izmantot. Tādēļ tiesnesis nedrīkst ņemt vērā šādus pierādījumus, pieņemot lēmumu. Ja pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot privātuma, profesionālā noslēpuma vai korespondences privātuma neaizskaramību, tie ir nelikumīgi un nav pieņemami.

3.2 Ja esmu viena no lietas pusēm, vai mans paziņojums tiks uzskatīts par liecību?

Rakstiskus dokumentus, kurus sagatavojusi iesaistītā puse pati, nevar izmantot kā šīs puses pierādījumus. Tikai komerctiesībās faktūrrēķins, kas izsniegts pārdošanas darījuma ietvaros (un ko ir akceptējis klients), ir pierādījums, kuru komersants var iesniegt, lai apstiprinātu savu taisnību, lai arī komersants minēto dokumentu ir sagatavojis pats. Kā komersantu savstarpējo darījumu pierādījumu tiesa var pieņemt pienācīgi kārtotus grāmatvedības uzskaites dokumentus.

Puses atzīšanās ir paziņojums, ko puse vai puses īpaši pilnvarots pārstāvis ir sniedzis tiesā. Šāds paziņojums ir neapgāžams pierādījums pret personu, kura veikusi atzīšanos.

Lapa atjaunināta: 18/11/2015

Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Atsauksmes

Lai sniegtu atsauksmes un komentārus par mūsu jauno vietni

, izmantojiet šo veidlapu