Rokasgrāmata

4.1. Tiesiskais regulējums krimināllietās

68. Krimināllietu jomā – krimināllietās savstarpēji sniegtās tiesiskās palīdzības 2000. gada konvencijas (Convention on Mutual Legal Assistance in Criminal Matters – MLA) 10. pantā ir sniegts tiesiskais regulējums pārrobežu lietu iztiesāšanai. Spēkā ir šādi noteikumi –

  1. pratināšanā piedalās pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde, kam vajadzības gadījumā palīdz tulks, un tā ir arī atbildīga par liecinieku identifikāciju un pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību pamatprincipu ievērošanu. Ja pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde uzskata, ka pratināšanā ir pārkāpti pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību pamatprincipi, tā tūlīt veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pratināšana turpinās saskaņā ar minētajiem principiem;
  2. kompetentas pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts un pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts iestādes vajadzības gadījumā vienojas par liecinieku aizsardzības pasākumiem;
  3. pratināšanu veic pati pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāde vai tā notiek pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestādes vadībā un saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem;
  4. pēc pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts vai liecinieka pieprasījuma vajadzības gadījumā saņēmēja dalībvalsts lieciniekam nodrošina tulku;
  5. liecinieks drīkst pretendēt uz tiesībām neliecināt arī tad, ja viņam to pienāktos darīt saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas vai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesībām.

69. MLA 2000. gada konvencijas 10. pantā ir paredzēts princips, ka dalībvalsts var iesniegt pieprasījumu uzklausīt citas dalībvalsts personas liecību videokonferencē.

Tādus pieprasījumus var izteikt ar nosacījumu, ka pieprasījuma izdevējas dalībvalsts tiesu iestādes prasa attiecīgu cilvēku nopratināt kā liecinieku vai ekspertu, un viņam nav vēlams vai iespējams braukt uz attiecīgo valsti sakarā ar lietas izskatīšanu. ‘Nav vēlams’ varētu, piemēram, attiekties uz lietām, kurās liecinieki ir ļoti jauni, ļoti veci vai slimi; ‘nav iespējams’ varētu, piemēram, attiekties uz lietām, kurās liecinieki būtu pakļauti lielām briesmām, ja viņi ierastos pieprasījuma izdevējā dalībvalstī.

70. Pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir jāpiekrīt videokonferencēm ar nosacījumu, ka tāda lietas izskatīšana nav pretrunā tās tiesību pamatprincipiem, un tai ir tehniskas iespējas nodrošināt izskatīšanu. Tādā sakarā atsauce uz ‘tiesību pamatprincipiem’ nozīmē, ka pieprasījumu nevar atteikt tāpēc vien, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesībās nav paredzēts videokonferencēs pratināt lieciniekus un ekspertus, vai – ka nebūtu ievēroti attiecīgas valsts tiesībās paredzēti viens vai vairāki sīki priekšnosacījumi, lai lietu varētu izskatīt videokonferencēs.

Ja nav būtisku tehnisku līdzekļu, pieprasījuma izdevēja dalībvalsts ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanu var nodrošināt piemērotas iekārtas, lai lietu varētu izskatīt.

71. Pieprasījumos izskatīt lietas videokonferencēs ir informācija par iestādi, kas nāk klajā ar pieprasījumu, pieprasījuma mērķi un iemeslu, ja tas ir iespējams, attiecīgā cilvēka identitāti un pilsonību, un, vajadzības gadījumā, tā cilvēka vārds un uzvārds, un adrese, kam ir jāizsniedz pavēste. Pieprasījumā arī uzrāda iemeslu, kāpēc nav vēlams vai iespējams lieciniekiem vai ekspertiem klātienē piedalīties lietas izskatīšanā, tiesu iestādes nosaukums un to cilvēku vārdi un uzvārdi, kas izskatīs lietu. Par tādu informāciju ir runa MLA 2000. gada konvencijā. Pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde aicina attiecīgo cilvēku ierasties tiesā saskaņā ar tās tiesībās paredzētām procedūrām.

72. MLA 2000. gada konvencijas 10. panta 8. punktā ir paredzēts, ja, izskatot lietu videokonferencē, kāds cilvēks atsakās liecināt vai liecina nepatiesi, valstij, kurā atrodas pratināmais cilvēks, būtu jāvar risināt ar viņu saistītos jautājumus tāpat kā tad, ja viņš piedalītos lietas izskatīšanā saskaņā ar savas valsts procedūrām.

Tas tāpēc, ka pienākumu liecināt, izskatot lietu videokonferencēs, minētais punkts uzliek saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas valsts tiesībām. Minētais punkts ir konkrēti paredzēts, lai garantētu, ka uz lieciniekiem – gadījumā, ja neievēro liecināšanas pienākumu – attiecas viņu uzvedības sekas, kas ir līdzīgas tām, ko piemēro vietējās lietās, kur nelieto videokonferences.

73. 10. panta 9. punktā videokonferenču lietojumu lietu izskatīšanā attiecina arī uz apsūdzētajiem. Katras dalībvalsts ziņā pilnībā ir atstāts, vai tā piekrīt ievērot pieprasījumus tādā veidā izskatīt lietas. Dalībvalsts var nākt klajā ar vispārēju deklarāciju, ka tā to nedarīs. Apsūdzētajam būtu pirms lietas izskatīšanas katrā konkrētā gadījumā jāapliecina piekrišana.

Lapa atjaunināta: 18/01/2019

Šo lapu uztur Eiropas Komisija. Informācija šajā tīmekļa vietnē nav uzskatāma par Eiropas Komisijas oficiālo nostāju. Komisija neuzņemas nekādu atbildību vai saistības attiecībā uz informāciju vai datiem, kas ietverti vai izmantoti šajā dokumentā. Autortiesību noteikumus Eiropas tīmekļa vietnēs lūdzu skatīt juridiskajā paziņojumā.
Sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības Komisija pašlaik atjaunina daļu šīs tīmekļa vietnes satura. Ja vietnē ir saturs, kurā vēl nav atspoguļota Apvienotās Karalistes izstāšanās, tas ir bez nolūka un tiks labots.

Atsauksmes

Lai sniegtu atsauksmes un komentārus par mūsu jauno vietni

, izmantojiet šo veidlapu