Lūdzu, ņemiet vērā, ka šai lapai nesen tika atjaunināta oriģinālvalodas portugāļu versija. Mūsu tulkotāji pašlaik gatavo versiju valodā, kuru esat izvēlējies.
Swipe to change

Valsts tiesību akti

Portugāle

Šajā lapā ir sniegta informācija par Portugāles tiesisko iekārtu.

Saturu nodrošina
Portugāle
Valodas versijai, kuru skatāties, nav oficiāla tulkojuma.
Šeit ir šī satura mašīntulkojums. Tā mērķis ir tikai palīdzēt saprast, par ko ir teksts. Šīs lapas īpašnieks neuzņemas pilnīgi nekādu atbildību par šī mašīntulkojuma kvalitāti.

1. Instrumenti vai tiesību avoti, kuros nostiprinātas tiesību normas

Tradicionāli Portugālē pastāv šādi tiesību avoti:

a) konstitucionālie likumi: Portugāles Konstitūcija, dažādi konstitucionālas nozīmes likumi un likumi, ar ko groza Konstitūciju;

b) “starptautisko tiesību vispārējie principi un starptautiskās paražu tiesības”, “pienācīgi ratificētu vai apstiprinātu starptautisko nolīgumu normas”, „starptautisko organizāciju, kurās ietilpst Portugāle, kompetento iestāžu pieņemtie noteikumi [..] ar nosacījumu, ka tas ir paredzēts attiecīgajos dibināšanas nolīgumos”, un „Eiropas Savienības līgumu normas un tās iestāžu pienākumu īstenošanas ietvaros pieņemtie noteikumi” (Konstitūcijas 8. pants);

c) parastie likumi, starp kuriem ir parlamenta pieņemtie likumi, valdības pieņemtie dekrētlikumi un Azoru un Madeiras autonomo reģionu likumdošanas asambleju pieņemtie reģionālie normatīvie dekrēti;

d) instrumenti, kuru juridiskais spēks ir pielīdzināms likumiem: akti, ar ko apstiprina starptautiskus nolīgumus, Konstitucionālās tiesas vispārsaistoši lēmumi par atsevišķu pasākumu neatbilstību Konstitūcijai vai prettiesiskumu, kolektīvie darba nolīgumi un citi kolektīvi akti darba tiesisko attiecību jomā;

e) noteikumi jeb normatīvie akti ar zemāku juridisko statusu kā likumam, kuru uzdevums ir papildināt likumus un izstrādāt sīkāku regulējumu likumu piemērošanas vai īstenošanas nolūkos. Starp tiem ir īstenošanas dekrēti, reglamenti, dekrēti, reģionālie īstenošanas dekrēti, lēmumi, noteikumi, ministru īstenošanas rīkojumi, izpildrīkojumi, civilo pārvaldnieku pieņemtie policijas reglamenti, pašvaldību rīkojumi un reglamenti.

2. Citi tiesību avoti

Pastāv atšķirīgi viedokļi par to tiesību avotu pieņemamību un nozīmi, kuri neietilpst ar valsts likumdošanas pilnvarām pieņemtajos rakstveida avotos, atkarībā no tā, vai tiek uzskatīts, ka tiesību avoti ir instrumenti juridisku normu noteikšanai, vai līdzekļi, no kuriem juridiskas normas izriet, vai arī abi. Dažkārt tiek nošķirti tieši un netieši tiesību avoti, tādējādi izvairoties no dažām no grūtībām saistībā ar pieejas atšķirībām.

Parasti par iespējamiem tiesību avotiem uzskata:

a) paražas, proti, atkārtotu un ierastu noteikta veida rīcību, kas ir vispāratzīta kā obligāta. Tās var uzskatīt par tiesību avotu tikai noteiktās jomās. Šādas tiesību normas pastāv, piemēram, starptautisko publisko tiesību jomā (piem., ārvalstu amatpersonu kriminālprocesuālās imunitātes princips), starptautisko privāttiesību jomā un administratīvo tiesību jomā;

b) judikatūru proti, principu kopumu, kas izriet no tiesu nolēmumiem; pastāv arī uzskats, ka tie nav pilntiesīgs tiesību avots, bet gan līdzeklis tiesību normu nozīmes noteikšanai, ar ko tiek sniegti normu interpretācijas problēmu risinājumi, kurus var izmantot citās tiesās atbilstoši to pamatā esošo loģikas un tehnisko argumentu spēkam. Daži tiesībzinātnieki šajā kategorijā iekļauj ne tikai tiesu nolēmumus konkrētās lietās, bet arī vispārsaistoša rakstura nolēmumus (vispārsaistošus Konstitucionālās tiesas nolēmumus), jo viņuprāt tie ir instrumenti, ar ko faktiski tiek radītas vispārsaistošas tiesību normas;

c) taisnīguma apsvērumus, saskaņā ar kuriem tiesām ir pilnvaras formulēt to izskatīšanā esošo individuālo lietu īpašajiem apstākļiem atbilstošas tiesību normas, pamatojoties uz tiesiskuma un tiesneša ētikas vispārējiem tiesību principiem. Saskaņā ar Civilkodeksa 4. pantu „tiesas var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz taisnīguma apsvērumiem tikai gadījumos, kad: a) tas ir atļauts ar tiesību normu; b) starp pusēm pastāv vienprātība, un pastāv iespēja nolēmumu pārsūdzēt augstākas instances tiesā; c) puses ir vienojušās paļauties uz taisnīguma apsvērumiem”;

d) ierasto praksi, proti, atkārtotu sabiedrības praksi, kas nav vispāratzīta ka obligāta, bet tiek uzskatīta par svarīgu darījumos, īpaši attiecībā uz tiesisko attiecību nostiprināšanu, īpaši tirdzniecības jomā. Tiesas var ņemt vērā ierasto praksi gadījumos, kas ir paredzēti tiesību normās un kas nav „pretrunā labas ticības principam” (Civilkodeksa 3. pants). Tādējādi tikai ar ierastu praksi nevar radīt tiesību normas, un tiek plaši uzskatīts, ka tā nav pilnvērtīgs tiesību avots;

e) tiesībzinātni jeb tiesībzinātnieku atziņas nevajadzētu uzskatīt par pilnvērtīgu tiesību avotu, lai gan tai ir svarīga loma juridisko zināšanu zinātniskajā un tehniskajā pilnveidošanā un tā var būtiski ietekmēt tiesību normu interpretācijas un piemērošanas rezultātus.

3. Tiesību avotu hierarhija

Tiesību aktu hierarhija nozīmē dažādo juridisko instrumentu statusu attiecībā pret pārējiem, proti, to vietu noteiktas secības skalā.

Pastāv arī uzskats, ka hierarhiju iespējams noteikt tikai, pamatojoties uz „radīšanas” metodi. Atbilstoši šim uzskatam hierarhija balstās nevis uz tiesību normu relatīvo statusu, bet nosakāma pēc tiesību avotiem, ar ko šīs tiesību normas radītas.

Lai kuram no uzskatiem sekotu, iespējams noteikt tiesību avotu prioritātes secību.

To tiesību avotu hierarhija, kuri ir minēti 1. sadaļā, ir šāda:

1. Konstitūcija un konstitucionālie likumi;

2. starptautisko tiesību vispārējie principi un normas, starptautiskās paražu tiesības un starptautiskie nolīgumi (t.i., visi 1. sadaļas b) punktā minētie instrumenti);

3. likumi un dekrētlikumi;

4. reģionālie normatīvie dekrēti;

5. instrumenti, kuru spēks ir pielīdzināms likuma spēkam;

6. reglamenti.

4. Procedūra, atbilstoši kurai Portugālē stājas spēkā starptautiskās tiesību normas

Starptautiskos tiesību aktus transponē Portugāles tiesībās saskaņā ar šādiem Portugāles Konstitūcijas 8. pantā norādītajiem principiem:

a) „starptautisko tiesību vispārējie principi un normas un starptautiskās paražu tiesības ir neatņemama Portugāles tiesību sastāvdaļa”;

b) „pienācīgi ratificētu vai apstiprinātu starptautisko nolīgumu normas stājas spēkā Portugāles tiesībās tikai pēc to oficiālas publicēšanas un paliek spēkā tikmēr, kamēr tās ir starptautiski saistošas Portugālei”;

c) „starptautisko organizāciju, kurās ietilpst Portugāle, kompetento iestāžu pieņemtie noteikumi stājas spēkā Portugāles tiesībās ar nosacījumu, ka tas ir paredzēts attiecīgajos dibināšanas nolīgumos”;

d) „Eiropas Savienības līgumu normas un tās iestāžu attiecīgo pienākumu īstenošanas ietvaros pieņemtie noteikumi ir piemērojami Portugāles valsts tiesībās saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām un atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem”.

5. Iestādes ar likumdošanas pilnvarām

Likumdošanas pilnvaras Portugālē ir valsts parlamentam, valdībai, Azoru un Madeiras reģionālajām valdībām un reģionālajiem parlamentiem, vietējām pašvaldībām un noteiktām pārvaldes iestādēm.

6. Likumdošanas process

Tiesību normu pieņemšanas kārtība ir dažāda atkarībā no to iestāžu piemērotajām īpašajām procedūrām, kuras ir atbildīgas par attiecīgo tiesību normu pieņemšanu. Tātad, dažādu veidu likumdošanas instrumentus pieņem dažādā procesuālajā kārtībā. Divas oficiālākās un svarīgākās procedūras tiesību normu pieņemšanai ir aprakstītas turpmāk tekstā.

Sarežģītākajai procedūrai, kurā ir iesaistīts valsts parlaments, ir šādi posmi:

a) likumdošanas iniciatīva: tā ir „parlamenta locekļiem, parlamenta grupām un valdībai, kā arī, ievērojot likumā paredzētos noteikumus un nosacījumus, reģistrētu vēlētāju grupām. Likumdošanas iniciatīva attiecībā uz autonomajiem reģioniem ir attiecīgajam reģionālajam parlamentam” (Konstitūcijas 167. panta 1. punkts);

b) sākotnējā pieņemšana, publicēšana, reģistrēšana, numurēšana un novērtēšana: šajā posmā novērtē normatīvā akta projekta pieņemamību, tā tekstu publicē Valsts parlamenta oficiālajā vēstnesī (Diário da Assembleia), veic administratīvo apstrādi un, visbeidzot, novērtē normatīvā akta projekta saturu;

c) apspriešana un apstiprināšana: notiek vispārīgu jautājumu apspriešana, atsevišķa konkrētu jautājumu apspriešana, balsojums par normatīvā akta projektu kopumā, balsojums par konkrētiem jautājumiem un galīgais balsojums par normatīvā akta projektu kopumā. Normatīvo aktu var pieņemt ar vienkāršu balsu vairākumu, absolūtu balsu vairākumu vai kvalificētu balsu vairākumu;

d) Valsts prezidents likumā noteiktā laikposmā veic normatīvā akta pārbaudi un to vai nu izsludina vai izmanto savas veto tiesības. Ja prezidents izmanto veto tiesības, normatīvā akta projektu atkārtoti apspriež valsts parlamentā. Ja balsojums ir pozitīvs vai tiek veikti grozījumi, normatīvā akta projektu atkārtoti nosūta prezidentam izsludināšanai, kas jāveic noteiktā laikposmā. Valsts prezidents izsludina likumus, dekrētlikumus un normatīvos dekrētus un dod rīkojumu tos publicēt, kā arī paraksta valsts parlamenta rezolūcijas, ar ko apstiprina starptautiskus nolīgumus, un citus valdības dekrētus” (Konstitūcijas 134. panta b) punkts);

e) publicēšana: pēc normatīvā akta izsludināšanas prezidents dod rīkojumu jauno normatīvo aktu publicēt Portugāles Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Diário da República).

Procedūrai, ar kuru normatīvos aktus pieņem valdība, ir šādi posmi:

a) likumdošanas iniciatīva: normatīvā akta projektu ierosina attiecīgā ministra birojs;

b) izpēte: šajā posmā attiecīgais ministrs sagatavo atzinumus, apspriežoties ar Konstitūcijā un likumā norādītajām iestādēm;

c) sākotnējā un detalizētā novērtēšana: pēc normatīvā akta projekta sākotnējā apstiprinājuma to pārbauda un novērtē;

d) apstiprināšana: parasti normatīvā akta projektu apstiprina Ministru padome, bet šo prasību nepiemēro noteiktiem normatīvo aktu veidiem;

e) pārbaude: „četrdesmit dienu laikā pēc valdības dekrēta saņemšanas tā izsludināšanai [..] Valsts prezidents dekrētu vai nu izsludina vai izmanto savas veto tiesības. Ja izmantotas veto tiesības, Valsts prezidents rakstveidā informē valdību par tā pamatojumu” (Konstitūcijas 136. panta 4. punkts);

f) galīgā teksta publicēšana Portugāles Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

7. Valsts tiesību normu stāšanās spēkā kārtība

„Normatīvie akti ir saistoši tikai pēc to publicēšanas Oficiālajā Laikrakstā.” „Kad normatīvais akts ir publicēts, tas stājas spēkā pēc pašā normatīvajā aktā noteiktā laikposma vai, kad šāds laikposms nav noteikts, pēc speciālajos normatīvajos aktos noteiktā laikposmā.” (Civilkodeksa 5. pants).

Saskaņā ar 2. pantu 1998. gada 11. novembra Likumā Nr. 74/98, kas grozīts ar 2006. gada 30. jūnija Likumu Nr. 26/2006:

„1. Normatīvie akti un citi vispārsaistoši akti stājas spēkā tajos noteiktajā datumā, bet ne ātrāk kā to publicēšanas datumā.

2. Ja nav noteikts spēkā stāšanās datums, 1. punktā minētie akti stājas spēkā visā Portugāles teritorijā un ārpus tās piektajā dienā pēc to publicēšanas.

4. Laikposms, kas norādīts 2. punktā, sākas dienā, kas seko akta publicēšanai Imprensa Nacional Casa da Moeda, SA, pārvaldītajā tīmekļa vietnē.”

8. Tiesību normu iespējamo kolīziju novēršanas līdzekļi

Svarīgākā loma šajā ziņā ir Konstitucionālajai tiesai, kurai ir pienākums atzīt par nekonstitucionālām visas normas, kuras ir pretrunā ar Portugāles Konstitūciju vai tajā nostiprinātajiem principiem.

Tiesas, izskatot konkrētas lietas, nedrīkst piemērot normas, kas pārkāpj Konstitūciju vai no tās izrietošos principus.

Tiesām, veicot tiesību normu interpretāciju nolūkā novērtēt tām iesniegtos faktus, ir jāatrisina jebkādas dažādu tiesību normu kolīzijas, ņemot vērā iepriekš norādīto tiesību avotu hierarhiju. Tas ir jādara, ņemot vērā tiesību sistēmas vienotību, neatzīstot trūkumus vai pretrunas, īpaši loģiska vai semantiska rakstura, izsverot tiesību normu pieņemšanas pamatā esošos apstākļus un procesa norises laikā pastāvošos īpašos apstākļus, vienmēr prasot minimuma atbilstību tiesību normas formulējumam, pat ja tas nav perfekts, un normatīvajā aktā ieņemtajai pieejai, un pieņemot, ka likumdevējs izvēlējies „piemērotākos” risinājumus un spējis „paust savu nodomu atbilstīgā veidā” (Civilkodeksa 9. pants).

Attiecībā uz tiesību normu kolīzijām starptautisko privāttiesību jomā skatīt sadaļu „Piemērojamais tiesiskais regulējums – Portugāle”.

Juridiskās datubāzes

Digesto ir oficiālā Portugāles normatīvo aktu datubāze, kurā ir pieejams Oficiālais Vēstnesis (Diário da República).

Digesto – integrēta juridiskā datubāze

Piekļuves veidi

Bezmaksas piekļuve

Piekļuve Digesto ir bez maksas.

Meklē pēc tiesību akta veida, numura un publicēšanas datuma:

  • tiesību aktu kopsavilkumu un pilnu tekstu;
  • spēkā stāšanās datumu.

Piekļuve par maksu

  • atsevišķos ierakstos strukturēta anotēta un kataloģizēta informācija.

Diário da República Electrónico (DRE)

Piekļuves veidi

Bezmaksas piekļuve

Meklē pēc tiesību akta veida, numura un publicēšanas datuma:

  • tiesību aktu kopsavilkumu un pilnu tekstu.

Piekļuve par maksu

  • meklē pēc teksta.

Īss satura apraksts

Tiesību aktu datubāzes

Portugālē ir turpmāk minētās tiesību aktu datubāzes:

PCMLEXDigesto centrālā datubāze:

  • Oficiālā Vēstneša I sērija;
  • svarīgākie normatīvie akti un administratīvie akti, kas publicēti Oficiālā Vēstneša II sērijā.

LEGAÇOR – Azoru autonomā reģiona datubāze;

  • Azoru Oficiālā Vēstneša pirmā daļa.

Nenormatīvo aktu datubāzes

Portugālē ir turpmāk minētās nenormatīvu aktu datubāzes:

DGO-Dout – Budžeta ģenerāldirektorāta atzinumu datubāze;

DGAP-Opinio – Valsts pārvaldes ģenerāldirektorāta atzinumu datubāze;

REGTRAB – Darba līgumu datubāze.

Savietojamība

Digesto ir savietojama ar šādām datubāzēm:

  • Oficiālā Vēstneša datubāzi;
  • Parlamenta datubāzi;
  • Konstitucionālās tiesas datubāzi;
  • Augstākās tiesas datubāzi;
  • Augstākās administratīvās tiesas datubāzi;
  • apelācijas tiesas datubāzi;
  • atzinumiem, ko sniegusi Valsts galvenā pārstāvja Konsultatīvā padome;
  • Eur-lex datubāzi.

DRE ir savietojama ar šādām datubāzēm:

  • Oficiālā Vēstneša datubāzi;
  • Augstākās administratīvās tiesas nolēmumu datubāzi;
  • Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša datubāzi.

Noderīgas saites

Potugāles Oficiālais Vēstnesis (Diário da República)

Lapa atjaunināta: 18/07/2017

Šīs lapas dažādās valodu versijas uztur attiecīgās dalībvalstis. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Eiropas Komisija neuzņemas nekādas saistības un atbildību par datiem, ko satur šis dokuments, vai informāciju un datiem, uz kuriem šajā dokumentā ir atsauces. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.