Kuras valsts tiesības jāpiemēro?

Horvātija
Saturu nodrošina
European Judicial Network
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls (civillietās un komerclietās)

1 Tiesību avoti

1.1 Valsts tiesību normas

Horvātijas Republikā starptautiskās privāttiesības un procesuālās tiesības pamatā ir kodificētas Likumā Nr. 53/91 par tiesību normu kolīzijām (Zakon o rješavanju sukoba zakona s propisima drugih zemalja u određenim odnosima, ZRS) Narodne Novine (NN; Horvātijas Republikas Oficiālais vēstnesis).

1.2 Daudzpusējas starptautiskās konvencijas

1954. gada 1. marta Hāgas konvencija civilprocesa jautājumos;

1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencija par tādu tiesību normu kolīzijām, kuras attiecas uz testamentāro darījumu formu;

1971. gada 4. maija Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu;

1973. gada 2. oktobra Hāgas konvencija par likumu, kas piemērojams par produkta drošumatbildību.

1.3 Svarīgākās divpusējās konvencijas

Pamatojoties uz paziņojumu par tiesību pārņemšanu, Horvātijas Republika kļuva par daudzu divpusējo starptautisko nolīgumu, piemēram, tiesiskās palīdzības nolīgumu, konsulāro konvenciju, tirdzniecības un kuģniecības nolīgumu, līgumslēdzēju valsti. Ar noteiktām valstīm ir noslēgti tiesiskās palīdzības līgumi, kuros ietvertas arī kolīziju tiesību normas:

1954. gada Nolīgums ar Austriju par savstarpēju informācijas apmaiņu tieslietu jomā, Vīne, 1954. gada 16. decembris;

1956. gada Nolīgums ar Bulgāriju par savstarpēju tiesisko sadarbību, Sofija, 1956. gada 23. marts;

Nolīgums ar Čehijas Republiku par tiesisko attiecību regulējumu civillietās, ģimeņu tiesībās un krimināllietās, Belgrada, 1964. gada 20. janvāris;

1959. gada Nolīgums ar Grieķiju par savstarpēju tiesisko sadarbību, Atēnas, 1959. gada 18. jūnijs;

1968. gada Nolīgums ar Ungāriju par savstarpēju informācijas apmaiņu tieslietu jomā.

2 Kolīziju normu piemērošana

2.1 Vai tiesnesim ir pienākums pēc savas iniciatīvas piemērot kolīziju normas?

Tiesiskās situācijās ar starptautisko elementu tiesas piemēro starptautiskās privāttiesības, izmantojot trīs metodes, proti: kolīziju tiesību normas, prevalējošās imperatīvās normas un speciālās materiālo tiesību normas.

2.2 Atgriezeniskā norāde

Tā kā jautājums ietilpst starptautisko privāttiesību jomā, Likuma par tiesību normu kolīzijām 6. pantā paredzēts, ka gadījumos, kad saskaņā ar šī likuma nosacījumiem, tiek piemēroti ārvalstu tiesību akti, tiek ņemtas vērā kolīziju normas par piemērojamo tiesību aktu izvēli.

Ja ārvalstu tiesību akti attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu izvēli norāda uz Horvātijas Republikas tiesību aktiem, tad tiek piemēroti Horvātijas Republikas likumi un netiek ņemti vērā nosacījumi par citādi piemērojamajiem tiesību aktiem.

2.3 Piesaistes kritērija izmaiņas

Vispārīgi runājot, Likums par tiesību normu kolīzijām nereglamentē šo jautājumu, tomēr tajā ir dažas īpašas tiesību normas, kas attiecas uz šādiem gadījumiem (piemēram, 35. panta 1. punkts nosaka, ka šķiršanās gadījumos piemērojami tās valsts likumi, kuras valstspiederīgie ir abi laulātie brīdi, kad tiek uzsākta šķiršanās tiesvedība; 45. panta 1. punkts nosaka, ka adopcijas ietekme tiek izvērtēta atbilstīgi tās valsts likumiem, kuras valstspiederīgie adopcijas laikā ir adoptētāji un adoptējamās personas.

Parasti katrs atsevišķs gadījums būtu jāizvērtē atsevišķi atkarībā no tā, vai tiesiskā situācija ir atrisināta, pastāvīga vai tā attīstās. Ja kolīziju tiesību normas reglamentē pastāvīgu situāciju, tās izveidi juridiski reglamentē tajā brīdī spēkā esošie piemērojamie tiesību akti, un, ja tās rezultātā mainās instruments, šādas tiesiskas situācijas sekas tiek izvērtētas atbilstīgi šim jaunajam tiesību aktam.

Attiecībā uz tiesībām uz īpašumu un citām īpašumtiesībām, kas tiek izskatītas saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā atrodas īpašums, piemērojamie noteikumi nosaka, ka tiesības uz īpašumu, kuras iegūtas atbilstīgi senākam tiesību instrumentam, paliek spēkā, lai arī tās nav iegūtas saskaņā ar jauno instrumentu. Tomēr gadījumos, kad modus neesamības dēļ īpašumtiesības uz kustamu mantu nav iegūtas saskaņā ar senāku tiesību aktu, šāda īpašumtiesību iegūšana notiek, ja kustamā manta nonāk tādas valsts teritorijā, kurā tās iegādei modus nav nepieciešams.

2.4 Izņēmumi kolīziju normu piemērošanā

a) sabiedriskā kārtība

Likuma par tiesību normu kolīzijām 4. pantā noteikts, ka ārvalstu tiesību akti netiek piemēroti gadījumos, ja to piemērošana būtu pretrunā ar Horvātijas Republikas konstitūcijā noteiktajiem pārvaldes sistēmas pamatprincipiem.

Papildus 4. pantam, kas interpretējams pamattiesību, brīvības un cilvēktiesību, kā arī pilsonisko tiesību aizsardzības kontekstā, sabiedriskajā kārtībā iekļauti arī 1950. gada Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas risinājumi.

Sabiedriskā kārtība neaizsargā tikai valsts tiesību aktus no ārvalstu materiālo tiesību normām. Valsts sabiedriskās kārtības aizsardzības pamatojums ir atkarīgs arī no tā, vai risināmais strīds ir cieši saistīts ar valsts teritoriju un tās likumiem, t.i., ar lex fori, un šāda saikne pastāv, ja ārvalstu tiesību likumiem būtu pastāvīgāka ietekme valsts teritorijā.

b) prevalējošās imperatīvās normas

Dažkārt situācijas ar starptautisku dimensiju reglamentē īpaši legis fori noteikumi, kurus pamatā dēvē par prevalējošajām imperatīvajām normām. Šādi noteikumi ir pieņemti tajā pašā likumā, kurā kolīziju tiesību normas, un nereti arī citos tiesību aktos ir šie noteikumi.

2.5 Ārvalstu tiesību pārbaude

Saskaņā ar Likuma par tiesību normu kolīzijām 13. panta 1. punktu tiesai vai citai kompetentajai iestādei pēc pašas iniciatīvas ir jānosaka ārvalstu likuma saturs. Likuma par tiesību normu kolīzijām 13. panta 2. un 3. punktā noteikts, ka tiesa vai kompetentā iestāde var pieprasīt Horvātijas Republikas Tieslietu ministrijā informāciju par ārvalstu tiesību aktiem. Tomēr arī tiesvedībā iesaistītās puses var iesniegt paziņojumu par ārvalstu tiesību saturu.

3 Kolīziju normas

3.1 Līgumsaistības un tiesību akti

Kolīziju tiesību normu avots ir Likums par tiesību normu kolīzijām.

Likuma par tiesību normu kolīzijām 19. pantā noteikts, ka līgumu reglamentē pušu izvēlētie tiesību akti, izņemot gadījumus, kad likumā vai starptautiskā nolīgumā noteikts savādāk.

20. pantā paredzēts, ka gadījumos, kad puses nav izvēlējušās piemērojamos tiesību aktus un lietas apstākļi nenorāda uz citiem tiesību aktiem, piemērojami šādi likumi:

1) kustamās mantas pārdošana – pārdevēja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

2) būvdarbu vai celtniecības līgumi – būvdarbu veikšanas valsts vai darbuzņēmēja domicila valsts tiesību akti, vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

3) pilnvarojuma līgums – pilnvarotās personas domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

4) pārstāvības līgums – pārstāvja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

5) komisijas līgums – komisijas aģenta domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

6) nākotnes līgums – pilnvarotās personas domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

7) kustamās mantas nomas līgums – iznomātāja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

8) līgums par naudas aizdošanu – aizdevēja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

9) līgums par izmantošanu – iznomātāja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

10) līgums par preču nodošanu glabāšanā – preču glabātāja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

11) uzglabāšanas līgums – noliktavas īpašnieka domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

12) transportēšanas līgums – pārvadātāja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

13) apdrošināšanas līgums – apdrošinātāja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

14) autortiesību līgums – autora domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

15) ziedojuma līgums – līdzekļu devēja domicila valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

16) biržas darījumi – biržas valsts tiesību akti;

17) līgums par neatkarīgām banku garantijām – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas galvotāja birojs līguma noslēgšanas brīdī;

18) tehnoloģiju nodošanas līgums (licences, utt.) – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas tehnoloģiju saņēmēja birojs līguma noslēgšanas brīdī;

19) īpašumtiesību (ne lietu tiesību) prasījumi, kas izriet no darba līguma – tās valsts tiesību akti, kurā darba līgums tiek vai tiktu izpildīts;

20) citi līgumi – piedāvātāja valsts tiesību akti vai arī tās valsts, kurā atrodas tā birojs piedāvājuma pieņemšanas brīdī;

3.2 Ārpuslīgumiskās saistības

Gan Likumā par tiesību normu kolīzijām, gan starptautiskajos nolīgumos (1971. gada 4. maija Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu) ir iekļauti nosacījumi attiecībā uz ārpuslīgumiskajām saistībām.

Likumā par tiesību normu kolīzijām reglamentēti tādi jautājumi kā netaisna iedzīvošanās, neatļauta pārstāvniecība bez pilnvarojuma (negotiorum gestio), ārpuslīgumiskās saistības, kas nerodas no civiltiesību pārkāpuma, civiltiesību pārkāpums.

Civiltiesību pārkāpumus reglamentē tās vietas likumi, kur pārkāpums ir izdarīs, vai arī vietas, kurā iestājušās sekas, atkarībā no tā, kuri no tiem ir labvēlīgāki cietušajai pusei. Ja gadījums, kura rezultātā iestājusies atbildība par zaudējumiem, ir noticis uz kuģa atklātā jūrā vai lidmašīnā, kuģa piederības valsts vai arī valsts, kurā reģistrēta lidmašīna, tiek uzskatīta par vietu, kurā noticis attiecīgais gadījums, kura rezultātā iestājusies atbildība par zaudējumiem.

Netaisnas iedzīvošanās gadījumus reglamentē tās vietas tiesību akti, kurā radusies, tika sagaidīts, ka radīsies, vai bija jārodas tiesiskajai situācijai, kuras rezultātā notikusi netaisna iedzīvošanās. Neatļautu pārstāvniecību bez pienācīga pilnvarojuma (negotiorum gestio) reglamentē tās vietas tiesību akti, kur šī negotiorum gestor darbība tika veikta. Saistības, kas rodas no īpašuma lietošanas bez pienācīga pilnvarojuma, kā arī citas ārpuslīgumiskās saistības, kas nav radušās no civiltiesību pārkāpumiem, reglamentē tās valsts likumi, kurā norisinājušies notikumi, kuru rezultātā radušās saistības.

3.3 Personas statuss, tā aspekti saistībā ar civilstāvokli (vārds, dzīvesvieta, rīcībspēja)

Fiziskas personas tiesībspēju un rīcībspēju reglamentē šīs personas pilsonības valsts tiesību akti.

Fiziskai personai, kura saskaņā ar savas pilsonības valsts likumiem nav rīcībspējīga, ir atzīstama par rīcībspējīgu, ja šī persona ir rīcībspējīga saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā radušās saistības.

3.4 Tiesisko attiecību noteikšana starp vecākiem un bērniem, ieskaitot adopciju

Vecāku un bērnu attiecības reglamentē viņu pilsonības valsts likumi.

Ja vecāki un bērni ir dažādu valstu pilsoņi, piemērojami to domicila valsts tiesību akti.

Ja vecāki un bērni ir dažādu valstu pilsoņi un to domicils ir dažādās valstīs un viens no vecākiem vai bērns ir Horvātijas Republikas pilsonis, tiek piemēroti Horvātijas Republikas tiesību akti.

Paternitātes vai maternitātes atzīšanu, noteikšanu un apstrīdēšanu reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgā bērna dzimšanas brīdī bija persona, kuras paternitāte vai maternitāte tiek atzīta, noteikta vai apstrīdēta.

3.4.1 Adopcija

Adopcijas un adopcijas izbeigšanas nosacījumus reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgie adopcijas laikā ir adoptētājs un adoptējamā persona.

Ja adoptētājs un adoptējamais ir dažādu valstu valstspiederīgie, adopciju un tās izbeigšanu kumulatīvi reglamentē abu attiecīgo valstu tiesību akti, kuru valstspiederīgie ir šīs personas.

Laulātajiem adoptējot kopā, papildus adoptējamās personas pilsonības valsts likumiem, adopciju un tās izbeigšanu reglamentē arī to valstu tiesību akti, kuru valstspiederīgie ir katrs no vecākiem.

Adopcijas oficiālās prasības reglamentē tās valsts likumi, kurā notiek adopcija.

Adopcijas sekas reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgie adopcijas laikā ir adoptētājs un adoptējamā persona.

Ja adoptētājs un adoptējamais ir dažādu valstu valstspiederīgie, piemērojami to domicila valsts tiesību akti.

Ja adoptētājs un adoptējamais ir dažādu valstu valstspiederīgie un to domicils ir dažādās valstīs un viens no viņiem ir Horvātijas Republikas pilsonis, tiek piemēroti Horvātijas Republikas tiesību akti.

Ja ne adoptētājs, ne adoptējamais nav Horvātijas Republikas valstspiederīgie, tiek piemēroti adoptējamās personas pilsonības valsts tiesību akti.

3.5 Laulība, pāru kopdzīve bez laulības, partnerattiecības, laulības šķiršana, laulāto atšķiršana, uzturēšanas saistības

3.5.1 Laulība

Laulības noslēgšanas nosacījumus katrai personai reglamentē tās valsts tiesības akti, kuras valstspiederīgais ir šī persona laulības slēgšanas dienā.

Pat ja laulības noslēgšanas nosacījumi ir izpildīti saskaņā ar tās valsts likumiem, kuras valstspiederīgais ir šī persona, kas vēlas tikt laulāta Horvātijas Republikas kompetentajā iestādē, laulības slēgšana netiks atļauta, ja atbilstīgi Horvātijas Republikas likumiem pastāv šķēršļi attiecībā uz šo personu saistībā ar iepriekšējo laulību, radniecību vai garīgo nespēju.

Laulības slēgšanas oficiālās prasības reglamentē tās valsts likumi, kurā notiek adopcija.

Laulības atzīšanu par spējā neesošu reglamentē tie tiesību akti, saskaņā ar kuriem laulība tika noslēgta.

Šķiršanos reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgie ir abi laulātie šķiršanās tiesvedības uzsākšanas brīdī. Abu valstu, kuru valstspiederīgie ir laulātie, tiesību akti reglamentē kumulatīvi.

3.5.2 Pāru kopdzīve bez laulības un partnerattiecības

Personu, kuras dzīvo kopā nereģistrētā laulībā, mantiskās attiecības reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgie ir šīs personas.

Ja personām ir dažāda pilsonība, piemērojami kopīgā domicila valsts tiesību akti.

3.5.3 Laulības šķiršana un laulāto atšķiršana

Šķiršanos reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgie ir abi laulātie šķiršanās tiesvedības uzsākšanas brīdī. Abu valstu, kuru valstspiederīgie ir laulātie, tiesību akti piemērojami kumulatīvi.

3.5.4 Uzturēšanas saistības

Uzturlīdzekļu pienākumu starp asinsradiniekiem, kas nav vecāki un bērni, un uzturlīdzekļu pienākumu starp citām personām, kuras saista svainība, reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgais ir persona, no kuras tiek pieprasīti uzturlīdzekļi.

3.6 Laulāto mantiskās attiecības

Laulāto personīgās un mantiskās attiecības reglamentē viņu pilsonības valsts likumi.

Ja laulātie i ir dažādu valstu pilsoņi, piemērojami to domicila valsts tiesību akti. Ja laulātajiem nav ne kopīgas pilsonības, ne kopīga domicila, piemērojami pēdējās kopīgās uzturēšanās valsts tiesību akti.

Ja piemērojamos tiesību aktus nav iespējams noteikt iepriekš aprakstītajā kārtībā, tiek piemēroti Horvātijas Republikas likumi. Laulāto mantiskās attiecības reglamentē tās valsts likumi, kas reglamentēja laulāto personīgās un mantiskās attiecības laulības noslēgšanas brīdī.

Ja šādā veidā noteiktais likums nosaka, ka laulātie var izvēlēties viņu mantiskās attiecības reglamentējošos tiesību aktus, tad piemērojami laulāto izvēlētie likumi.

3.7 Testamenti un mantojums

Mantojuma tiesības reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgais aizgājējs bija miršanas brīdī.

Testamenta izpildīšanu reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgais bija testators testamenta sastādīšanas brīdī.

Testaments ir likumīgi derīgs, ja tas ir derīgs saskaņā ar:

1) tās valsts tiesību aktiem, kurā testaments tika sastādīts;

2) testatora pilsonības valsts, testamenta izpildīšanas vai nāves datumā, tiesību aktiem;

3) testatora domicila valsts, testamenta izpildīšanas vai nāves datumā, tiesību aktiem;

4) testatora uzturēšanās valsts, testamenta izpildīšanas vai nāves datumā, tiesību aktiem;

5) Horvātijas Republikas tiesību aktiem;

6) attiecībā uz nekustamo īpašumu – arī tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums.

3.8 Nekustamais īpašums

Nekustamo īpašumu līgumus reglamentē tikai tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums.

3.9 Maksātnespēja

Bankrota likuma 303. pantā noteikts pamatprincips, ka bankrota procedūras tiesiskās sekas reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā bankrota procedūra ir uzsākta.

Lapa atjaunināta: 12/11/2018

Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Atsauksmes

Lai sniegtu atsauksmes un komentārus par mūsu jauno vietni

, izmantojiet šo veidlapu