Vecāku atbildība – bērna aizgādība un saziņas tiesības

Slovākija
Saturu nodrošina
European Judicial Network
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls (civillietās un komerclietās)

1 Kāda ir juridiskā termina „vecāku atbildība” praktiskā nozīme? Kādas tiesības un pienākumus personai uzliek vecāku atbildība?

Saskaņā ar Slovākijas Ģimenes tiesību likumu (Likums Nr. 36/2005, ar ko reglamentē ģimenes tiesības un groza dažus citus tiesību aktus) un judikatūru vecāku atbildība (t. i., vecāku tiesības un pienākumi — aizgādība) jo īpaši ietver rūpes par bērnu, bērna uzturēšanu, pārstāvību un bērna īpašuma pārvaldīšanu.

2 Kam parasti tiek piešķirta vecāku atbildība par bērnu?

Abi vecāki kopīgi īsteno vecāku tiesības un pienākumus pret bērnu neatkarīgi no tā, vai bērns ir dzimis laulībā vai ārlaulībā un vai vecāki dzīvo vai nedzīvo kopā (ir precējušies, dzīvo atšķirti vai ir šķīrušies).

Tiesa nopietnos gadījumos vienam no vecākiem var atņemt vecāku tiesības un pienākumus (vai ierobežot tos) atbilstoši Ģimenes tiesību likuma 38. panta 4. punkta noteikumiem.

Ja kāds no vecākiem ir nepilngadīgs un ir vecāks par 16 gadiem, tiesa, ievērojot Ģimenes tiesību likuma 29. pantā izklāstītos nosacījumus, var atzīt šā vecāka tiesības un pienākumus attiecībā uz nepilngadīga bērna personīgo aprūpi.

3 Vai vecāku vietā var iecelt citu personu, ja vecāki nespēj vai nevēlas uzņemties vecāku atbildību par savu bērnu?

Jā. Ja neviens no nepilngadīga bērna vecākiem nav pilnīgi rīcībspējīgs vai ja viņu vecāku tiesības un pienākumi ir apturēti vai atņemti, vai ja viņi ir miruši, tiesai ir jāieceļ aizbildnis, kurš audzina nepilngadīgo bērnu, pārstāv viņu un pārvalda bērna īpašumu.

4 Kā tiek risināts jautājums par vecāku turpmāko atbildību, ja vecāku laulība tiek šķirta vai ja vecāki vairs nedzīvo kopā?

Tiesai jālemj par vecāku tiesību un pienākumu sadali un īstenošanu (pat tad, ja abi vecāki kopīgi turpina īstenot vecāku tiesības un pienākumus), vai arī tā var apstiprināt vienošanos starp vecākiem.

Saskaņā ar Ģimenes tiesību likuma 36. panta 1. punktu nepilngadīga bērna vecāki, kas dzīvo atšķirti, jebkurā laikā var vienoties par kārtību, kā īstenot vecāku tiesības un pienākumus. Ja vecāki nepanāk vienošanos, tiesa var noteikt, kā īstenojamas viņu tiesības un pienākumi, pat tad, ja šajā sakarā nav saņemts pieteikums; jo īpaši tiesai jāizlemj, kuram no vecākiem ir piešķirama nepilngadīgā bērna aizgādība (osobná starostlivosť — personīgā aprūpe). 24., 25. un 26. panta noteikumus piemēro mutatis mutandis.

5 Ja vecāki noslēdz vienošanos par vecāku atbildību, kādas formalitātes ir jāievēro, lai šī vienošanās būtu juridiski saistoša?

Vecāku vienošanās attiecībā uz viņu vecāku tiesībām un pienākumiem jāapstiprina tiesai.

6 Kādi ir alternatīvie konflikta ārpustiesas risināšanas līdzekļi, ja vecāki nevar vienoties par vecāku atbildības jautājumu?

Ārpustiesas strīdu atrisināšana ir iespējama, izmantojot mediāciju saskaņā ar Likumu Nr. 420/2004 par mediāciju. Šis tiesību akts attiecas arī uz strīdiem, kuri izriet no attiecībām, ko reglamentē ģimenes tiesības. Mediācija ir ārpustiesas procedūra, kurā attiecīgās personas izmanto mediatora palīdzību, lai atrisinātu strīdu, kas izriet no līgumiskām vai citām tiesiskām attiecībām. Mediācijas ceļā panākta vienošanās ir jānoformē rakstveidā, un tā ir saistoša procedūrā iesaistītajām pusēm.

7 Kādus jautājumus attiecībā uz bērnu var izlemt tiesnesis, ja vecāki iesniedz lietu tiesā?

Principā tiesa var pieņemt jebkādu nolēmumu, izņemot nolēmumu, ar kuru vienam no vecākiem piešķir vienpersonisku aizgādību (personīgo aprūpi). Tikai tad, ja vienam no vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības un pienākumi, otram vecākam tiek piešķirta vienpersoniska aizgādība pār bērnu. Tomēr praksē tiesa izlemj, kuram no vecākiem jāuzņemas bērna personīgā aprūpe, kuram jāpārstāv bērns un jāpārvalda viņa īpašums. Tiesa arī izlemj, kā tas vecāks, kuram nav piešķirta aizgādība pār bērnu, var veikt savu ieguldījumu bērna uzturēšanā, vai arī apstiprina vecāku vienošanos par uzturlīdzekļu maksāšanu.

8 Ja tiesa nolemj nodot bērnu viena vecāka atsevišķā aizgādībā, vai tas nozīmē, ka viens no vecākiem var izlemt visus jautājumus attiecībā uz bērnu, iepriekš nekonsultējoties ar otru vecāku?

Termins “vecāku atbildība” Slovākijas ģimenes tiesību kontekstā nav viegli tulkojams. Slovākijas ģimenes tiesībās tiek lietots termins “vecāku tiesības un pienākumi” — tos abi vecāki vienmēr īsteno kopīgi (tāpēc “vienpersoniska aizgādība” var pastāvēt vienīgi gadījumos, kad otrs vecāks ir miris, zaudējis rīcībspēju vai kad tam ir atņemtas vecāku tiesības un pienākumi). Būtu jāizšķir iepriekš minētie gadījumi un bērna nodošana personai, kas to personīgi aprūpē. Ja bērna personīgā aprūpe tiek uzticēta vienam no vecākiem, tas bez otra vecāka piekrišanas var pieņemt lēmumus par visiem sadzīviskajiem jautājumiem, kas attiecas uz bērna ikdienas dzīvi; taču attiecībā uz visiem svarīgākajiem jautājumiem saistībā ar vecāku tiesību un pienākumu īstenošanu (bērna īpašuma pārvaldīšanu, bērna pārcelšanos uz ārvalstīm, pilsonību, piekrišanu veselības aprūpei, sagatavošanos nākotnes profesijai) nepieciešama otra vecāka piekrišana. Ja vecāki nespēj vienoties par lēmumu, tiesa izšķir jautājumu pēc viena vecāka iesnieguma.

9 Ja tiesa nolemj nodot bērnu abu vecāku kopējā aizgādībā, ko tas nozīmē praktiski?

Tiesa var noteikt, ka bērna personīgā aprūpe abiem vecākiem jāīsteno pārmaiņus (t. i., kopīgas aizgādības kārtībā), ja tie abi ir piemēroti bērna audzināšanai un ir ieinteresēti bērna personīgajā aprūpē, un ja šī kārtība ir bērna interesēs, lai labāk apmierinātu viņa vai viņas vajadzības. Ja vismaz viens no vecākiem piekrīt kopīgai bērna personīgai aprūpei, tiesai ir pienākums noskaidrot, vai kopīga bērna personīgā aprūpe ir bērna interesēs.

Skatīt visas iepriekšējās atbildes, jo īpaši atbildi uz 8. jautājumu.

10 Kurā tiesā vai iestādē ir jāvēršas ar iesniegumu par vecāku atbildību? Kādas formalitātes ir jāievēro un kādi dokumenti jāpievieno iesniegumam?

Tā rajona tiesa, kuras teritorijā dzīvo nepilngadīgs bērns, ir kompetentā tiesa pieteikumu iesniegšanai attiecībā uz vecāku tiesībām un pienākumiem. Nav jāievēro nekādas formalitātes un nav jāpievieno nekādi dokumenti, jo šī ir procedūra, kuru tiesa var uzsākt pēc savas iniciatīvas. Tas, kādi dokumenti var būt jāiesniedz, ir atkarīgs no pieteikuma satura; parasti ir nepieciešama bērna dzimšanas apliecība.

11 Kāda kārtība ir jāievēro šajos gadījumos? Vai ir iespējams lietu risināt paātrinātā kārtībā?

Tiek veikta vienkāršota un mazāk formāla procedūra. Ir iespēja izsniegt pagaidu rīkojumu, kas tiek pieņemts steidzamības kārtā.

12 Vai ir iespējams saņemt juridisku palīdzību, lai segtu tiesas izdevumus?

Par visām procedūrām attiecībā uz vienošanos par vecāku tiesībām un pienākumiem tiesas nodeva nav jāmaksā. Juridiskās palīdzības sistēma Slovākijā šobrīd paredz tikai atbrīvošanu no tiesas izdevumu samaksas un pārstāvja nodrošināšanu bez maksas. Tā kā tiesvedība par vecāku tiesībām un pienākumiem notiek bezstrīdus kārtībā, ir ļoti maz cilvēku, kas izvēlas advokāta pārstāvību. Tomēr, ja persona atbilst juridiskajiem nosacījumiem attiecībā uz personas atbrīvojumu no tiesas nodevām, tiesa var pēc saviem ieskatiem bez maksas piešķirt pārstāvi, tostarp advokātu, ja tā uzskata, ka pārstāvība ir nepieciešama, lai aizsargātu puses intereses.

Visām personām, kas lūdz piešķirt advokātu un kas atbilst nosacījumiem par atbrīvojumu no tiesas nodevām, tiesa iesaka vērsties Juridiskās palīdzības centrā. Tiesa informē puses par šo iespēju. Tiesa var pilnīgi vai daļēji atbrīvot puses no tiesas nodevām, ja to pamato pušu apstākļi un ja šāda rīcība nebūtu patvaļīga vai acīmredzami nesekmīga tiesību īstenošana vai tiesvedības traucēšana. Ja vien tiesa nelemj citādi, atbrīvojums attiecas uz visu tiesvedību un tam ir atpakaļejošs spēks. Tomēr nodevas, kas samaksātas pirms nolēmuma par atbrīvojumu izdošanas, neatmaksā.

Juridiskās palīdzības centrs sniedz juridisko palīdzību un garantē drošības sistēmu fiziskām personām, kuras savu ekonomisko apstākļu dēļ nespēj izmantot juridiskos pakalpojumus savu tiesību īstenošanai un aizsardzībai. Sniegtās juridiskās palīdzību apjomu reglamentē Likums Nr. 327/2005 par juridiskās palīdzības sniegšanu finansiālās grūtībās esošām personām.

13 Vai lēmumu par vecāku atbildību ir iespējams pārsūdzēt?

Jā, nolēmumu par vecāku tiesībām un pienākumiem ir iespējams pārsūdzēt.

14 Dažos gadījumos varbūt ir jāvēršas tiesā vai citā iestādē, lai panāktu, ka lēmums par vecāku atbildību tiek izpildīts. Kāda kārtība ir jāievēro šādos gadījumos?

Teritoriālā jurisdikcija attiecībā uz nolēmumu izpildi lietās par nepilngadīgiem bērniem ir tai tiesai, kuras teritorijā nepilngadīgais bērns dzīvo saskaņā ar vecāku vienošanos vai citu tiesisku aktu. Nolēmumu izpildes procedūru reglamentē Likums Nr. 161/2015 “Bezstrīdus civilprocesa kodekss”. Sīkāki noteikumi par nolēmumu izpildi lietās, kuras attiecas uz nepilngadīgiem bērniem, ir noteikti Slovākijas Republikas Tieslietu ministrijas Dekrētā Nr. 207/2016, kas piemērojams arī ārvalstu nolēmumu izpildei.

15 Kas man jādara, lai panāktu, ka šajā dalībvalstī tiek atzīts un izpildīts lēmums par vecāku atbildību, ko ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa?

Tiesas nolēmumus par vecāku tiesībām un pienākumiem, ko izdevusi tiesa citā dalībvalstī, Slovākijas Republika atzīst bez kādas īpašas procedūras saskaņā ar Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (21. panta 1. punktu), t. i., bez nepieciešamības nolēmumu pasludināt par izpildāmu.

Tomēr ieinteresētā puse var pieprasīt, lai citā dalībvalstī izdots nolēmums par vecāku tiesībām un pienākumiem tiktu pasludināts par izpildāmu, un tad piemērojama regulas III nodaļas 2. iedaļā minētā procedūra.

Pieteikumu iesniedz tajā rajona tiesā, kuras piekritības teritorijā bērns pastāvīgi dzīvo, vai, ja bērnam nav pastāvīgas dzīvesvietas, — tiesā, kuras piekritības teritorijā bērns dzīvo šobrīd, un, ja tādas nav, tad kompetentā tiesa ir Bratislavas I rajona tiesa.

Pieteikumam par nolēmuma atzīšanu vai par nolēmuma pasludināšanu par izpildāmu pievieno nolēmuma par vecāku tiesībām un pienākumiem kopiju, kas atbilst autentiskuma apstiprināšanas prasībām, kā arī nolēmumu apliecinošu dokumentu, kuru pēc ieinteresētās personas lūguma izsniegusi attiecīgā izcelsmes tiesa, t. i., tiesa, kas izdevusi nolēmumu par vecāku tiesībām un pienākumiem.

16 Kurā šīs dalībvalsts tiesā ir jāvēršas, lai apstrīdētu lēmuma atzīšanu par vecāku atbildību, ja lēmumu ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa? Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos?

Apelācijas sūdzības iesniedzamas tajā rajona tiesā, kas izdevusi sākotnējo nolēmumu, bet apelācijas sūdzību izskata apgabaltiesa. Apelācijas sūdzības par tādu nolēmumu atzīšanu, kuri attiecas uz vecāku tiesībām un pienākumiem, tiek apstrādātas un izskatītas saskaņā ar Bezstrīdus civilprocesa kodeksu.

17 Kādus tiesību aktus piemēro tiesa, izskatot lietu par vecāku atbildību, ja bērns vai lietā iesaistītās puses nedzīvo šajā dalībvalstī vai ja tiem ir dažādas valstspiederības?

Slovākijas tiesas pieņem nolēmumus tiesvedībā par vecāku tiesībām un pienākumiem tikai tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Slovākijas Republikā. Ja bērns neuzturas Slovākijas Republikā, bet šeit atrodas viņa pastāvīgā dzīvesvieta, vai ja viņa vecāki nedzīvo Slovākijas Republikā vai ir dažādu valstu pilsoņi, piemēro Slovākijas tiesību normas saskaņā ar Hāgas Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (atsauces Nr.: 344/2002) (Konvencijas III nodaļa).

Likums Nr. 97/1963 par starptautiskajām privāttiesībām un procesuālajām tiesībām nosaka, ka attiecības starp vecākiem un bērniem, tostarp vecāku tiesību un pienākumu īstenošanas uzsākšanu vai pārtraukšanu, regulē bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību akti. Izņēmuma gadījumos tiesa var ņemt vērā citas valsts tiesību aktus, ja tie ir būtiski saistīti ar izskatāmo jautājumu un ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu bērnu vai viņa īpašumu. Vecāku tiesības un pienākumi, kas rodas bērna sākotnējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, paliek spēkā arī tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta mainās. Ja kādam no vecākiem nav nevienas no vecāku tiesībām un pienākumiem, ko atzīst saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem, minētās tiesības un pienākumus sāk īstenot tad, kad bērns sāk pastāvīgi dzīvot Slovākijas Republikā. Vecāku atbildības īstenošanu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

Likuma par starptautiskajām privāttiesībām un procesuālajām tiesībām noteikumus piemēro tikai tad, ja nav noslēgts starptautisks nolīgums vai ja esošajā starptautiskajā nolīgumā nav ietverti kritēriji, saskaņā ar kuriem nosaka piemērojamās tiesības tiesību normu kolīzijas gadījumā.

Papildus 1996. gada Hāgas konvencijai Slovākijas Republikai ir saistoši vairāki divpusējie nolīgumi, kuros ir ietverti noteikumi par piemērojamajām tiesībām, un tiesvedībā par vecāku tiesībām un pienākumiem šie noteikumi prevalē pār Likuma par starptautiskajām privāttiesībām un procesuālajām tiesībām noteikumiem. Attiecīgie nolīgumi ir šādi:

ar Bulgāriju: Nolīgums starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Bulgārijas Tautas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesisko attiecību regulējumu civilajās, ģimenes un krimināllietās (Sofija, 1976. gada 25. novembris, Dekrēts Nr. 3/1978);

ar Horvātiju, Slovēniju: Nolīgums starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Dienvidslāvijas Sociālistisko Federatīvo Republiku par tiesisko attiecību regulējumu civilajās, ģimenes un krimināllietās (Belgrada, 1964. gada 20. janvāris, Dekrēts Nr. 207/1964);

ar Ungāriju: Nolīgums starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Ungārijas Tautas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesisko attiecību regulējumu civilajās, ģimenes un krimināllietās (Bratislava, 1989. gada 28. marts, atsauces Nr.: 63/1990);

ar Poliju: Nolīgums starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Polijas Tautas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesisko attiecību regulējumu civilajās, ģimenes un krimināllietās (Varšava, 1987. gada 21. decembris, Dekrēts Nr. 42/1989);

ar Rumāniju: Nolīgums starp Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku un Rumānijas Tautas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesisko attiecību regulējumu civilajās, ģimenes un krimināllietās (Prāga, 1958. gada 25. novembris, Dekrēts Nr. 31/1959).

Lapa atjaunināta: 12/05/2020

Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.
Dalībvalstis, kas ir atbildīgas par nacionālā satura lapu pārvaldību, atjaunina daļu šīs tīmekļa vietnes satura, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības. Ja vietnē ir saturs, kurā vēl nav atspoguļota Apvienotās Karalistes izstāšanās, tas ir bez nolūka un tiks labots.