Vecāku atbildība – bērna aizgādība un saziņas tiesības

Čehija
Saturu nodrošina
European Judicial Network
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls (civillietās un komerclietās)

1 Kāda ir juridiskā termina „vecāku atbildība” praktiskā nozīme? Kādas tiesības un pienākumus personai uzliek vecāku atbildība?

Termins "vecāku atbildība" ir ietverts Civilkodeksā (Likums Nr. 89/2012). Termins ietver vecāku tiesību un pienākumu kopumu, ko veido:

  • bērna aprūpe, tostarp īpaši rūpes par bērna veselību un fizisko, emocionālo, intelektuālo un tikumisko attīstību;
  • bērna aizsardzība;
  • personiskas saskarsmes ar bērnu uzturēšana;
  • bērna audzināšanas un izglītības nodrošināšana;
  • bērna dzīvesvietas noteikšana;
  • bērna pārstāvība un viņa mantas pārvaldība.

Vecāku atbildība iestājas līdz ar bērna piedzimšanu un izbeidzas, tiklīdz bērns iegūst pilnīgu tiesībspēju un rīcībspēju. Vecāku atbildības īstenošanas ilgumu un apmēru var mainīt tikai tiesa. Vecāku atbildību vecāki īsteno, ievērojot bērna intereses. Pirms lēmuma, kas ietekmē bērna intereses, pieņemšanas vecāki informē bērnu par visu, kas vajadzīgs, lai bērns var pieņemt savu viedokli konkrētajā jautājumā un pateikt to saviem vecākiem; šis nosacījums neattiecas uz gadījumiem, kad bērns nespēj pareizi uztvert informāciju vai nespēj pieņemt savu viedokli, vai nespēj informēt vecākus par savu viedokli. Vecāki velta īpašu uzmanību bērna viedoklim un ņem to vērā lēmuma pieņemšanā. Vecāku atbildību par bērnu vecāki īsteno tādā veidā un apmērā, kas atbilst bērna attīstības līmenim. Pieņemot lēmumu par bērna izglītību vai nodarbinātību, vecāki ņem vērā bērna viedokli, spējas un talantu.

Kamēr bērnam nav tiesībspējas un rīcībspējas, viņa vecākiem ir tiesības audzināt bērnu, izmantojot viņa spējām, kas aizvien pilnveidojas, piemērotus izglītības pasākumus, kā arī piemērojot ierobežojumus, kuru nolūks ir aizsargāt bērna tikumību, veselību un tiesības, kā arī citu personu tiesības un sabiedrisko kārtību. Bērnam jāievēro šie pasākumi. Izglītības resursus var izmantot tikai tādā veidā un apmērā, kas ir piemērots apstākļiem, neapdraud bērna veselību vai attīstību un neaizskar bērna cilvēcisko pašcieņu.

Nepilngadīgas personas, kurām nav pilnīgas tiesībspējas un rīcībspējas, var veikt juridiskas darbības atbilstīgi sava vecuma intelektuālajam un personības briedumam. Vecākiem ir pienākums un tiesības pārstāvēt bērnu tiesvedībā, kurā bērnam nav juridiskas kompetences. Vecāki pārstāv bērnu kopīgi, tomēr katrs no tiem var rīkoties atsevišķi; ja viens no vecākiem vienpersoniski rīkojas jautājumā, kas skar bērnu, attiecībā pret trešo personu labticīgā nolūkā, uzskata, ka viņš rīkojas ar otra vecāka piekrišanu. Vecāks nevar pārstāvēt bērna intereses, ja tas var radīt interešu konfliktu starp viņu un bērnu vai starp bērniem, kuriem ir vieni un tie paši vecāki. Šādos gadījumos tiesa ieceļ bērnam aizbildni. Ja vecāki nevar vienoties, kurš no tiem pārstāvēs bērnu tiesvedībā, tiesa lemj — pēc lūguma, ko iesniedzis viens no vecākiem ‑, kurš no vecākiem un kādā veidā var likumīgi rīkoties bērna vārdā.

Vecākiem ir pienākums un tiesības uzturēt un ar pienācīgu rūpību pārvaldīt bērna mantu. Vecākiem jānodrošina droša to līdzekļu pārvaldība, kurus var uzskatīt par tādiem, kas nav vajadzīgi, lai segtu izdevumus, kas saistīti ar bērna mantu. Tiesvedībā, kas attiecas uz atsevišķām bērna mantas daļām, vecāki rīkojas kā bērna pārstāvji; vecāks nevar pārstāvēt bērnu, ja tas var radīt interešu konfliktu starp viņu un bērnu vai starp bērniem, kuriem ir vieni un tie paši vecāki. Šādā gadījumā tiesa ieceļ bērnam aizbildni. Ja kāds no vecākiem neievēro pienākumu pienācīgi rūpēties par bērna mantu, viņš solidāri un atsevišķi atlīdzina bērnam nodarītos zaudējumus. Ja vecāki nevar vienoties par būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar bērna mantas pārvaldību, tos izlemj tiesa pēc lūguma, ko iesniedzis viens no vecākiem. Vecākiem jāsaņem tiesas apstiprinājums attiecībā uz juridiskām darbībām, kas skar esošo vai turpmāko bērna mantu vai tās daļas, ja vien tās nav kopīgas, vai pat tad, ja mantai nav nozīmīgas vērtības.

2 Kam parasti tiek piešķirta vecāku atbildība par bērnu?

Vecāku atbildības īstenošana ir abu vecāku pienākums. Vecāku atbildību īsteno katrs no vecākiem, ja vien attiecīgajam vecākam nav atņemtas aprūpes tiesības. Nav būtiski, vai bērna vecāki ir precējušies vai nē, un, vai bērns ir dzimis laulībā vai ārlaulībā.

Vecāku atbildību vecāki īsteno, savstarpēji vienojoties. Ja kavēšanās lēmuma pieņemšanā par jautājumu, kas attiecas uz bērnu, var radīt nelabvēlīgu ietekmi, viens no vecākiem var pieņemt lēmumu, vai vienpersoniski dot piekrišanu; tomēr šā vecāka pienākums ir nekavējoties informēt otru vecāku par šo situāciju. Ja viens no vecākiem rīkojas vienpersoniski jautājumā, kas skar bērnu, attiecībā pret trešo personu labticīgā nolūkā, uzskata, ka viņš rīkojas ar otra vecāka piekrišanu. Ja vecāki nespēj vienoties jautājumā, kas ir būtisks bērnam, jo īpaši attiecībā uz viņa interesēm, šo jautājumu izlemj tiesa pēc iesnieguma, ko iesniedzis viens no vecākiem; tas attiecas arī uz gadījumu, kad viens no vecākiem ir liedzis otram vecākam pieņemt lēmumu par jautājumu, kas ir būtisks bērnam. Par būtiskiem jautājumiem jo īpaši uzskata dzīvesvietas noteikšanu un bērna izglītības vai nodarbinātības izvēli, bet ne jautājumus par parastām medicīnas un līdzīgām procedūrām.

Tiesa var lemt par vecāku atbildības īstenošanas pārtraukšanu, ja vecākiem ir liegts īstenot vecāku atbildību nopietnu apstākļu dēļ un ja var uzskatīt, ka tas ir vajadzīgs bērna interesēs. Ja viens no vecākiem īsteno vecāku atbildību neatbilstīgi, un atbilstīga īstenošana ir bērna interesēs, tiesa var ierobežot vecāku atbildību attiecīgajam vecākam, vai ierobežot tās īstenošanu, vienlaikus nosakot šāda ierobežojuma apjomu. Ja viens no vecākiem ļaunprātīgi izmanto vecāku atbildību vai neīsteno vecāku atbildību, vai īsteno to nevērīgi, tiesa var atņemt šim vecākam vecāku tiesības. Ja viens no vecākiem ir tīši izdarījis noziegumu pret savu bērnu vai izmantojis savu bērnu, kurš nav saucams pie kriminālatbildības, lai izdarītu noziegumu, tiesa novērtē, vai ir pamats atņemt šim vecākam vecāku tiesības.

Ja viens no vecākiem ir miris vai nav zināms vai ja vienam no vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības vai pārtraukta vecāku atbildības īstenošana, vecāku atbildību īsteno otrs vecāks; tas attiecas arī uz gadījumu, kad vienam no vecākiem vecāku atbildība vai tās īstenošana ir ierobežota. Ja nevienam no vecākiem nav pilnīga vecāku atbildība, ja vecāku atbildības īstenošana ir pārtraukta abiem vecākiem un ja vecāku atbildība ir ierobežota vienā no norādītajiem veidiem, bet katram vecākam atšķirīgi, tiesa ieceļ bērnam aizbildni, kuram tiek piešķirtas vecāku tiesības un pienākumi vai kurš īsteno šos pienākumus vai tiesības vecāku vietā. Ja vecāku atbildība vai tās īstenošana ir ierobežota, tiesa ieceļ bērnam aizbildni.

Ja bērns ir adoptēts, tiesības un pienākumi, ko ietver vecāku atbildība, tiek nodoti adoptētājam tiklīdz stājas spēkā juridiskais lēmums par adopciju.

3 Vai vecāku vietā var iecelt citu personu, ja vecāki nespēj vai nevēlas uzņemties vecāku atbildību par savu bērnu?

Ja tiesa nolemj ierobežot vecāka tiesībspēju un rīcībspēju, tā lemj arī par viņa vecāku atbildību. Vecāku atbildība, ko īsteno nepilngadīga persona, kas ir viens no vecākiem un kas vēl nav ieguvusi pilnīgu tiesībspēju un rīcībspēju, pamatojoties uz deklarāciju vai laulību, tiek pārtraukta līdz brīdim, kamēr šī persona nav ieguvusi pilnīgu tiesībspēju un rīcībspēju; tas neattiecas uz bērna aprūpes pienākumu un tiesību īstenošanu, ja vien tiesa attiecībā uz šo personu, kas ir viens no vecākiem, nenolemj, ka šo pienākumu un tiesību īstenošana tiek pārtraukta līdz brīdim, kamēr šī persona iegūst pilnīgu tiesībspēju un rīcībspēju. Vecāku atbildība, ko īsteno viens no vecākiem, kuram ir ierobežota tiesībspēja un rīcībspēja šajā jomā, tiek pārtraukta uz laiku, kamēr ir spēkā šis ierobežojums, ja vien tiesa nenolemj, ka šim vecākam, ņemot vērā viņa personu, saglabā bērna aprūpes pienākumu un tiesības un tiesības uz personisku saskarsmi ar bērnu.

Ja nav vecāku, kuri pilnībā īstenotu vecāku atbildību par savu bērnu, tiesa ieceļ bērnam aizbildni. Aizbildnis attiecībā pret bērnu uzņemas visus vecāku pienākumus un tiesības, tomēr tam nav atbalsta nodrošināšanas un uzturēšanas saistību pret bērnu. Izņēmuma gadījumos var noteikt citus pienākumus un tiesības, ņemot vērā aizbildņa personisko situāciju vai bērna situāciju, kā arī iemeslu, kādēļ vecāki nepilda visus pienākumus un tiesības. Aizbildnim jābūt pilnībā tiesībspējīgam un rīcībspējīgam, un viņa dzīvesveidam jābūt tādam, kas garantē, ka viņš spēj pienācīgi pildīt aizbildņa pienākumu. Tiesa var arī iecelt par aizbildņiem divas personas, kuras parasti ir laulātie. Ja tas nav pretrunā bērna interesēm, tiesa var iecelt par aizbildni personu, ko izraudzījis viens no vecākiem. Pretējā gadījumā tiesa ieceļ par aizbildni bērna radinieku vai bērnam vai viņa ģimenei tuvu personu, ja vien kāds no vecākiem nav skaidri iebildis pret šādu personu. Ja šādas personas nav, tiesa ieceļ par aizbildni citu piemērotu personu. Ja nav fiziskas personas, ko var iecelt par bērna aizbildni, tiesa par aizbildni ieceļ bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestādi līdz brīdim, kamēr tiesa ieceļ citu aizbildni vai kāda persona piekrīt uzņemties aizbildņa pienākumu. Aizbildnis ir pakļauts tiesas uzraudzībai. Aizbildnis sagatavo mantas sarakstu, sākot pienākumu izpildi un pabeidzot pienākumu izpildi. Aizbildnis sistemātiski iesniedz tiesai ziņojumus par bērnu, bērna attīstību un rēķinus par bērna mantas uzturēšanu. Visus aizbildņa lēmumus par jebkādiem citiem jautājumiem apstiprina tiesa.

Otra iespēja ir ievietot bērnu audžuģimenē. Izmitināšana audžuģimenē ir citas personas bērna aprūpe; tomēr tā nenozīmē citas personas bērna pieņemšanu par savu bērnu, kā tas ir adopcijas gadījumā. Audzinot bērnu, audžuvecāks īsteno vecāku pienākumus un tiesības saprātīgā apmērā. Audžuvecāka pienākums un tiesības ir lemt tikai par ikdienišķiem jautājumiem, kas attiecas uz bērnu, pārstāvēt bērnu šajos jautājumos un uzturēt bērna mantu; nopietnos jautājumos attiecībā uz bērnu audžuvecāka pienākums ir informēt bērna vecākus. Ja apstākļi to pieprasa, tiesa nosaka audžuvecākam papildu pienākumus un tiesības. Bērna vecāki patur savas tiesības un pienākumus, ko ietver vecāku atbildība, tostarp tiesības uz personisku un regulāru saskarsmi un tiesības saņemt informāciju par bērnu, izņemot pienākumus un tiesības, kas juridiski nodotas audžuvecākam, ja vien tiesa īpašu apsvērumu dēļ nav nolēmusi citādi. Audžuvecākam nav jāpilda atbalsta nodrošināšanas un uzturēšanas pienākums pret bērnu.

Audžuvecāks nodrošina pienācīgu aprūpi, viņam jābūt Čehijas Republikas pastāvīgajam iedzīvotājam un jāpiekrīt bērna ievietošanai viņa audžuģimenē. Parasti audžuvecāks ir radinieks, bet tā var būt arī cita persona, kuru bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestāde ir izraudzījusies kā audžuvecāku (šim nolūkam reģionālā tiesa saglabā pierādījumus par pieteikuma iesniedzējiem, kuri ir piemēroti audžuvecāku pienākuma pildīšanai). Tiesa var ievietot bērnu audžuģimenē īslaicīgi (piemēram, kamēr kāds no vecākiem uzturas ārstniecības iestādē), kā arī uz nenoteiktu laiku. Tādējādi audžuģimene var novērst problēmu ģimenē vai nodrošina aprūpi vidē, kas ir alternatīva ģimenes videi. Lai samazinātu bērnu skaitu bērnu namos vai līdzīgās iestādēs, audžuģimenei ir dodama priekšroka attiecībā pret institucionālo aprūpi. Audžuvecāks saņem valsts pabalstus par bērna aprūpi (piemēram, pabalsts maksājumiem par bērna vajadzībām, pabalsts izbeidzot aprūpi audžuģimenē, audžuvecāka atalgojums u. c.).

Civilkodeksā plašāk reglamentēta bērna aizgādības nodošana citai personai, ja neviens no vecākiem vai aizbildnis nevar personiski uzņemties bērna aprūpi. Šāda aizgādība nav alternatīva ievietošanai audžuģimenē vai aprūpei, kas jānodrošina pirms adopcijas. Tai ir priekšroka attiecībā pret bērna institucionālo aprūpi. Aizgādnis nodrošina pienācīgu aprūpi, viņam jābūt Čehijas Republikas pastāvīgajam iedzīvotājam un jāpiekrīt bērna nodošanai viņa personiskajā aprūpē. Aizgādņa pienākumus un tiesības nosaka tiesa; pretējā gadījumā atbilstīgi piemēro tiesību aktus, kas attiecas uz aprūpi audžuģimenē.

Vecāki kā likumiskie pārstāvji var — rīkojoties bērna vietā, ja vien tie nav jautājumi par personas statusu — parakstīt pārstāvības nolīgumu ar personu, kurai ir speciālas zināšanas, vai, piemēram, citu piemērotu personu. Ja bērns paraksta nolīgumu par pārstāvību, tas neietekmē vecāku kā bērna likumisko pārstāvju statusu. Ja likumiskais pārstāvis un līgumiskais pārstāvis nevar vienoties, lēmumu pieņem tiesa bērna interesēs.

Ja bērna audzināšana vai viņa fiziskais, intelektuālais un garīgais stāvoklis un viņa pienācīga attīstība ir apdraudēta vai traucēta tādā mērā, ka tas ir pretrunā bērna interesēm, un/vai gadījumā, kad ir nopietni iemesli, kādēļ vecāki nevar nodrošināt bērna audzināšanu, tiesa var pieņemt nolēmumu par institucionālo aprūpi kā nepieciešamu pasākumu. Tiesa šādi rīkojas jo īpaši tajos gadījumos, kad iepriekš veiktie pasākumi nav nodrošinājuši tiesisko aizsardzību. Šādi rīkojoties, tiesa vienmēr apsver, vai ir piemēroti dot priekšroku bērna nodošanai fiziskas personas aprūpē. Institucionālo aprūpi var noteikt uz laiku līdz trīs gadiem, bet šo termiņu var pagarināt (atkārtoti), ja joprojām ir iemesli noteikt institucionālo aprūpi (vienmēr ne ilgāk par trim gadiem). Ja vairs nav iemeslu, kuru dēļ tika noteikta institucionālā aprūpe, vai ja ir iespējams nodrošināt bērna aprūpi, kas nav institucionālā aprūpe, tiesa nekavējoties atceļ lēmumu par institucionālo aprūpi un vienlaikus lemj, kam turpmāk bērnu uzticēt, ņemot vērā šos apstākļus.

4 Kā tiek risināts jautājums par vecāku turpmāko atbildību, ja vecāku laulība tiek šķirta vai ja vecāki vairs nedzīvo kopā?

Lēmums par bērna aprūpi ir būtisks nosacījums, ja bērna vecāku laulība tiek šķirta. Pieņemot lēmumu, tiesa ņem vērā bērna intereses; tiesa atkāpjas no prasības par vecāku abpusēju vienošanos tikai tad, ja tas ir bērna interesēs. Tiesa var nolemt nodot bērnu viena vecāka aizgādībā vai lemj par dalītu aizbildnību vai kopīgu aizbildnību; tiesa var arī nolemt nodot bērnu tādas personas aizgādībā, kas nav bērna vecāki, ja tas ir bērna interesēs. Tiesa ņem vērā bērna personību, jo īpaši bērna talantu un spējas saistībā ar viņa personības attīstības iespējām, kā arī bērna vecāku dzīvesveidu, bērna emocionālo uzvedību un fonu, katra vecāka spēju audzināt bērnu, izglītības vides, kurā jādzīvo bērnam, pašreizējo un paredzamo stabilitāti, un bērna emocionālo saikni ar brāļiem un māsām, vecvecākiem vai citiem radiniekiem un nesaistītām personām. Tiesa vienmēr ņem vērā, kurš no vecākiem līdz šim ir pienācīgi rūpējies par bērnu un pienācīgi pievērsis uzmanību bērna emocionālajai, intelektuālajai un tikumiskajai izglītībai, kā arī to, kurš no vecākiem sniedz bērnam labākas iespējas veselīgai un veiksmīgai attīstībai. Tiesa pievērš uzmanību arī bērna tiesībām uz abu vecāku aizgādību un regulāru personisko saskari ar abiem vecākiem, tā vecāka tiesībām, ar kuru bērns nedzīvo, sistemātiski saņemt informāciju par bērnu, un tiesa ņem vērā arī vecāku spēju savstarpēji vienoties par bērna audzināšanu. Tiesa var arī nolemt apstiprināt vienošanos starp vecākiem, ja vien nav skaidri saprotams, ka vecāku atbildības īstenošanas veids, par kuru panākta vienošanās, nav atbilstīgs bērna interesēm.

Ja nepilngadīgās personas, kurai nav pilnīga tiesībspēja un rīcībspēja, vecāki nedzīvo kopā un, ja vecāki nespēj vienoties par bērna aprūpes kārtību, to izlemj tiesa, neprasot iesniegt vecāku iesniegumu. Tiesa, pieņemot lēmumu par bērna aizgādību, ievēro tādus pašus noteikumus kā bērna vecāku šķiršanās gadījumā.

Vecāks, kura aizgādībā ir bērns, kopā ar otru vecāku izlemj, kādā veidā vecāks, kuram nav aizgādības pār bērnu, īstenos saskarsmi ar bērnu. Ja vecāki nespēj vienoties vai ja tas ir vajadzīgs saistībā ar bērna audzināšanu un attiecībām ģimenē, vecāka un bērna saskarsmi nosaka tiesa. Pamatotos gadījumos tiesa var noteikt vecāka un bērna satikšanās vietu. Ja tas ir bērna interesēs, tiesa ierobežo vecāka tiesības uz personisku saskarsmi ar bērnu un/vai aizliedz šādu saskarsmi.

Ja apstākļi ir mainījušies, tiesa maina lēmumu par tiesību un pienākumu, ko ietver vecāku atbildība, izpildi, neprasot iesniegt vecāku iesniegumu.

5 Ja vecāki noslēdz vienošanos par vecāku atbildību, kādas formalitātes ir jāievēro, lai šī vienošanās būtu juridiski saistoša?

Vecāku šķiršanās gadījumā vecākiem, vienojoties par vecāku atbildības īstenošanas metodi, jānosaka, kādā veidā katrs no vecākiem rūpēsies par bērnu pēc laulības šķiršanas. Šajā nolīgumā vecāki var arī noteikt, kā notiks saskarsme starp vecākiem un bērnu. Minēto nolīgumu starp vecākiem apstiprina tiesa, ja vien nav skaidri saprotams, ka vecāku atbildības īstenošanas veids, par kuru panākta vienošanās, nav atbilstīgs bērna interesēm. Tas pats attiecas uz vienošanos starp vecākiem, ja bērna vecāki nedzīvo kopā.

6 Kādi ir alternatīvie konflikta ārpustiesas risināšanas līdzekļi, ja vecāki nevar vienoties par vecāku atbildības jautājumu?

Bērna interešu aizsardzības nolūkā tiesvedībā par nepilngadīgas personas aizgādību tiesa palīdz vecākiem panākt mierizlīgumu. Tiesa var noteikt dalību ārpustiesas samierināšanas vai mediācijas procedūrā vai ģimenes terapiju vecākiem uz laiku līdz trim mēnešiem, vai var noteikt vecākiem vizītes pie pediatrijas–psiholoģijas speciālista.

Turklāt ir iespējams izmantot laulību un ģimenes konsultāciju centru pakalpojumus, ko sniedz kvalificēti psihologi un sociālie darbinieki.

Arī bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestāde var iepazīstināt vecāku, kurš neievēro bērna vai otra vecāka tiesības (piemēram, uz aizgādību, uz regulāru saskarsmi), ar tiesību aktiem un viņa uzvedības sekām. Bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestāde var arī uzlikt vecākiem pienākumu konsultēties ar speciālistiem, ja vecāki nespēj atrisināt problēmas, kas saistītas ar bērna audzināšanu, jo īpaši strīdus par izmaiņām bērna audzināšanā vai saskarsmes tiesībās.

7 Kādus jautājumus attiecībā uz bērnu var izlemt tiesnesis, ja vecāki iesniedz lietu tiesā?

Tiesa — ja ir izpildīti noteiktie nosacījumi — var pēc vecāku lūguma lemt par šādiem jautājumiem vecāku un bērnu attiecību jomā:

  1. personiskās tiesības (piemēram, tiesības izvēlēties bērna vārdu un uzvārdu vai tiesības piekrist bērna adopcijai);
  1. bērna aprūpe un saskarsmes ar bērnu kārtība;
  1. alternatīvi bērna aprūpes veidi (piemēram, aizbildnība, aizbildnības nodošana citai personai, aprūpe audžuģimenē, institucionālā aprūpe);
  1. uzturēšanas un atbalsta nodrošināšanas pienākumi;
  1. bērna mantas uzturēšana un pārvaldība, bērna piekrišana attiecībā uz juridiskām darbībām;
  1. bērnam būtiski jautājumi, par kuriem vecāki nespēj vienoties (par būtiskiem jautājumiem uzskata bērna dzīvesvietas noteikšanu un bērna izglītības vai nodarbinātības izvēli, bet ne jautājumi par parastām medicīnas un līdzīgām procedūrām).

Tiesa parasti lemj, kuram tiks uzticēt bērns, un var arī lemj par kārtību saskarsmei ar bērnu, un par uzturēšanu un atbalsta nodrošināšanu.

8 Ja tiesa nolemj nodot bērnu viena vecāka atsevišķā aizgādībā, vai tas nozīmē, ka viens no vecākiem var izlemt visus jautājumus attiecībā uz bērnu, iepriekš nekonsultējoties ar otru vecāku?

Rūpes par bērnu ir tikai daļa no pienākumiem un tiesībām, ko ietver vecāku atbildība. Ja vecākam, kuram nav uzticēta bērna aprūpe, nav atņemtas vecāku tiesības un vecāku atbildība nav ierobežota vai pārtraukta, viņš joprojām īsteno vecāku atbildību attiecībā uz citiem vecāku atbildības elementiem un nezaudē tiesības lemt par jautājumiem, kas ir būtiski bērnam. Vecāku atbildību vecāki īsteno, savstarpēji vienojoties un ievērojot bērna intereses. Ja pastāv risks, ka var neizdoties pieņemt lēmumu jautājumā, kas attiecas uz bērnu, viens no vecākiem var vienpersoniski pieņemt lēmumu vai dot piekrišanu; tomēr šā vecāka pienākums ir nekavējoties informēt otru vecāku par šo situāciju.

Ja vecāki nespēj vienoties par bērnam būtisku jautājumu, jo īpaši attiecībā uz viņa interesēm, šo jautājumu izlemj tiesa pēc iesnieguma, ko iesniedzis viens no vecākiem; tas attiecas arī uz gadījumu, kad viens no vecākiem ir liedzis otram vecākam pieņemt lēmumu par jautājumu, kas ir būtisks bērnam. Tiesa pēc iesnieguma, ko iesniedzis viens no vecākiem, jautājumā, par kuru vecāki nespēj vienoties, lemj, kurš no vecākiem pārstāvēs bērnu tiesvedībā vai svarīgos jautājumos, kas saistīti ar bērna mantas pārvaldību.

Vecāki informē viens otru par visiem jautājumiem, kas ir būtiski bērnam un viņa interesēm.

9 Ja tiesa nolemj nodot bērnu abu vecāku kopējā aizgādībā, ko tas nozīmē praktiski?

Civilkodeksā attiecībā uz bērna nodošanu aizgādībā vienam no viņa vecākiem ir noteikta dalīta aizgādība vai kopīga aizgādība, vai bērna nodošana citas personas, kas nav bērna vecāki, aizgādībā. Pieņemot lēmumu par bērna nodošanu aizgādībā, tiesa ievēro bērna intereses. Tiesa var atcelt lēmumu par kopīgu aizgādību vai dalītu aizgādību, ja vecāki spēj sazināties un sadarboties.

Kopīga aizgādība (kopīga audzināšana)

Šāds bērna audzināšanas veids nozīmē, ka nav pieņemts īpašs lēmums par bērna nodošanu aizgādībā vienam no vecākiem. Tas nozīmē, ka, īstenojot kopīgu aizgādību, viens no vecākiem var, piemēram, nodrošināt bērna izglītības vajadzības un sporta nodarbības un/vai pievērsties valodu mācību nodrošināšanai bērnam, bet otrs vecāks pievēršas bērna ārpusskolas nodarbībām. Abiem vecākiem ir kopīgi jānodrošina bērna veselības aprūpe un materiālo vajadzību apmierināšana (piemēram, ēdiena, mājokļa uzkopšanas, apģērba u. c. nodrošināšana). Ja bērns ir nodots kopīgā aizgādībā, ir vajadzīga abu vecāku piekrišana.

Dalīta aizgādība (pārmaiņus audzināšana)

Dalīta aizgādība nozīmē, ka bērnu pārmaiņus nodod aizgādībā vienam no vecākiem uz precīzi noteiktu laiku. Tiesa arī nosaka šajā laikposmā īstenojamās tiesības un pienākumus.

10 Kurā tiesā vai iestādē ir jāvēršas ar iesniegumu par vecāku atbildību? Kādas formalitātes ir jāievēro un kādi dokumenti jāpievieno iesniegumam?

Iesniegumu, kas saistīts ar vecāku pienākumiem un tiesībām, iesniedz rajona tiesā (Prāgā — rajona tiesā, Brno — municipālajā tiesā), kuras jurisdikcijā atrodas nepilngadīgās personas dzīvesvieta, un, ja šai personai nav pastāvīga adreses — rajona tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas šīs personas uzturēšanās vieta. Jautājumos, kas saistīti ar nepilngadīgām personām, tiesa var pieņemt lēmumus arī bez iesnieguma.

Prasības iesnieguma noformēšanai ir atkarīgas no iesnieguma veida. Tomēr vienmēr jānorāda iesaistīto personu vārds, uzvārds un adrese, vai iesaistīto personu un to pārstāvju dzimšanas apliecības numurs, kā arī jānorāda būtiskie fakti, pierādījumi, uz kuriem iesnieguma iesniedzējs atsaucas, un skaidri jānorāda iesnieguma iesniedzēja prasība un tiesa, kurai iesniegums ir adresēts.

Iesniegumam pievieno visus svarīgos dokumentus, kas attiecas uz konkrēto jautājumu, piemēram, dzimšanas apliecību, laulības apliecību, visus iepriekšējos tiesas lēmumus, kas skar bērnu u. c. Iesniegumu iesniedz papīra formātā vairākos eksemplāros tā, lai viens eksemplārs paliek tiesai un katra iesaistītā puse vajadzības gadījumā saņem vienu eksemplāru.

11 Kāda kārtība ir jāievēro šajos gadījumos? Vai ir iespējams lietu risināt paātrinātā kārtībā?

Tiesa var sākt tiesvedību lietās par nepilngadīgas personas aprūpi arī tad, ja iesniegums nav iesniegts.

Ja tas vajadzīgs iesaistīto dalībnieku attiecību pagaidu noregulējumam vai ja pastāv tiesas lēmuma nepildīšanas risks, tiesa var arī pirms lēmuma par lietas būtību pieņemšanas, , ar iepriekšēju nolēmumu noteikt tiesvedības procesa dalībniekam pienākumu maksāt minimālos uzturlīdzekļus un/vai nodot bērnu aizgādībā vienam no vecākiem vai personai, ko noteikusi tiesa. Iepriekšēju nolēmumu parasti pieņem pēc iesnieguma saņemšanas, tomēr, ja ir iespējams sākt tiesvedību attiecīgajā lietā (tādējādi arī tiesvedību attiecībā uz tiesas noteikto nepilngadīgās personas aprūpi) bez iesnieguma, iepriekšēju nolēmumu var pieprasīt arī bez iesnieguma. Tiesa, kas ir kompetenta izskatīt attiecīgo lietu, ir atbildīga par iepriekšēja nolēmuma pieprasīšanu, ja likumā nav paredzēts citādi. Iesniegumā par iepriekšēja nolēmuma sniegšanu iekļauj Civilprocesa kodeksa (grozītais Likums Nr. 99/1963) 42. panta 4. punktā un 75. pantā noteiktos elementus, jo īpaši šādus: informācija par tiesu, kurai adresēts iesniegums; informācija par iesnieguma iesniedzēju un par prasību, norādot faktus, kas pamatotu ierosināto iepriekšējo nolēmumu; informācija par to, ko iesnieguma iesniedzējs vēlētos panākt, norādot, kādu iepriekšēju nolēmumu viņš vēlas saņemt; norādījumu, ka ir vajadzīga iesaistīto personu attiecību provizoriska reglamentēšana vai ka pastāv risks, ka tiesas nolēmums netiks izpildīts, kā arī iesnieguma sagatavošanas datums un iesniedzēja vai viņa pārstāvja paraksts. Iesniegumam pievieno visus dokumentus, uz kuriem ir atsauces iesniegumā. Lai nodrošinātu, ka tiek atlīdzināts kaitējums vai citi zaudējumi, kas varētu rasties iepriekšēja nolēmuma rezultātā, iesnieguma iesniedzējs vēlākais tajā pašā dienā, kad tiesā tiek iesniegts lūgums sniegt iepriekšēju nolēmumu, iemaksā nodrošinājuma summu noteiktajā apmērā. Tomēr, ja iepriekšēju nolēmumu sniedz saistībā ar uzturēšanu un atbalsta nodrošināšanu, vai tāda iepriekšēja nolēmuma gadījumā, ko tiesa var sniegt bez iesnieguma pieprasīšanas, nodrošinājuma iemaksa nav jāveic. Tiesa nekavējoties lemj par iepriekšēja nolēmuma sniegšanu. Ja nav riska, ka nolēmumu var nepildīt, tiesa var lemt par lūgumu sniegt iepriekšēju nolēmumu septiņu dienu laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas. Tiesa lemj bez iesaistīto pušu uzklausīšanas. Tiesa, pieprasot iepriekšēju nolēmumu, uzliek iesnieguma iesniedzējam pienākumu iesniegt tiesā prasību tiesvedības sākšanai noteiktajā termiņā. Tiesa var arī noteikt, ka iepriekšējs nolēmums ir spēkā tikai noteiktu laiku.

Likums par speciālo tiesvedības kārtību (grozītais Likums Nr. 292/2013) reglamentē īpašu iepriekšēju nolēmumu lietā par pienācīgas aprūpes nesniegšanu nepilngadīgai personai, neatkarīgi no tā, vai ir kāda persona, kurai ir tiesības rūpēties par bērnu, vai gadījumā, ja ir nopietni apdraudēta bērna dzīvība, normāla attīstība vai citas svarīgas intereses. Šādā gadījumā tiesa ar iepriekšēju nolēmumu, ko tā var sniegt tikai pēc tam, kad ir saņemts iesniegums no bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestādes, reglamentē saskarsmi ar bērnu uz noteiktu laiku, nosakot, ka bērns tiek ievietots piemērotā vidē, kas norādīta lēmumā. Ar iepriekšēju nolēmumu var ievietot bērnu audžuģimenē uz laiku, kurā vecāki nevar rūpēties par bērnu nopietnu iemeslu dēļ, vai pēc tam, kad šis laiks pagājis, nodot bērnu aizgādībā pirms adopcijas, ja vecāki piekrīt adopcijai, vai nolemt, ka vecāku piekrišana adopcijai nav vajadzīga. Tiesa lemj par lūgumu sniegt iepriekšēju nolēmumu nekavējoties un ne vēlāk kā 24 stundu laikā pēc iesnieguma iesniegšanas. Lēmums tiek izpildīts uzreiz pēc tā pieņemšanas, tiesai sadarbojoties ar attiecīgajām valsts iestādēm.

12 Vai ir iespējams saņemt juridisku palīdzību, lai segtu tiesas izdevumus?

Saskaņā ar Likumu par tiesas nodevām (grozītais Likums Nr. 549/1991) nodevas nepiemēro tiesvedībai, kas saistīta ar nepilngadīgu personu aizbildnību un aizgādību. Tas nozīmē, ka prasītājam, kas iesniedz iesniegumu saistībā ar vecāku pienākumiem un tiesībām, nav pienākuma maksāt tiesas nodevas.

Noteiktos apstākļos ir iespējams iecelt likumisko pārstāvi bez maksas vai par samazinātu maksu. Tiesa pēc procesa dalībnieka pieprasījuma ieceļ pārstāvi, attiecībā uz kuru var paredzēt, ka tiesa pilnīgi vai daļēji atcels tiesas nodevas, ja tas ir vajadzīgs, piemēram, bērna interešu aizsardzības nolūkā. Procesa dalībnieka interešu aizsardzības nolūkā viņam nodrošina advokātu. Pārstāvja iecelšanu pamato ar procesa dalībnieka situāciju (praksē tā var būt nelabvēlīga finanšu vai sociālā situācija, tomēr vienmēr jāņem vērā īpašie lietas apstākļi), un lieta nedrīkst būt saistīta ar patvaļīgu vai nepārprotami nesekmīgu tiesību īstenošanu vai aizsardzību.

Likums par juridiskās palīdzības nodrošināšanu pārrobežu strīdu gadījumos Eiropas Savienībā (grozītais Likums Nr. 629/2004) reglamentē piekļuvi juridiskajai palīdzībai tiesvedībā, kas notiek kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm un kurā piedalās fiziska persona, kura dzīvo citā dalībvalstī. Minētā palīdzība ir saistīta ar tiesvedību tiesas procesā un izpildes posmos.

Likumā par advokatūru (grozītais Likums Nr. 85/1996) paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var pieprasīt, lai Čehijas advokātu asociācija bez maksas nodrošinātu juridisko konsultantu.

13 Vai lēmumu par vecāku atbildību ir iespējams pārsūdzēt?

Jā, lēmumu par vecāku atbildību ir iespējams pārsūdzēt. Rajona tiesas ir pirmās instances tiesas, kas izskata lietas saistībā vecāku tiesībām un pienākumiem, ko ietver vecāku atbildība. Rajona tiesas (vai municipālā tiesa Prāgā) lemj par pirmās instances tiesu lēmumu pārsūdzību. Tiesas lēmumu var pārsūdzēt 15 dienu laikā pēc tam, kad ir saņemts rakstisks tiesas lēmums, kas tiks pārsūdzēts, un, ja likums to atļauj (piemēram, nevar pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru apstiprina vecāku vienošanos par bērna aprūpi). Pārsūdzību uzskata par laikus iesniegtu arī pēc piecpadsmit dienu termiņa beigām, ja pārsūdzības iesniedzējs ir rīkojies saskaņā ar nepareizu informāciju, ko sniegusi apelācijas tiesa.

Jāuzsver, ka daži lēmumi var būt izpildāmi provizoriski, kas nozīmē, ka tos var izpildīt arī tad, ja tie ir pārsūdzēti. Lēmumi par uzturēšanas pienākumu un lēmumi par izglītības laikposma, kad uz laiku tiek pārtraukta vecāku vai citas personas aizgādība par bērnu, pagarināšanu, ir provizoriski izpildāmi lēmumi.

14 Dažos gadījumos varbūt ir jāvēršas tiesā vai citā iestādē, lai panāktu, ka lēmums par vecāku atbildību tiek izpildīts. Kāda kārtība ir jāievēro šādos gadījumos?

Čehijas Republikā tiesā jāiesniedz iesniegums par lēmuma, kas saistīts ar nepilngadīgas personas aprūpi, izpildi. Lēmumu izpildei piemērojamo procedūru reglamentē Likums par speciālo tiesvedības kārtību (grozītais Likums Nr. 292/2013).

Attiecībā uz nepilngadīgo personu tiesvedība ir vispārējās tiesas kompetencē, kas ir rajona tiesa (rajona tiesa Prāgā, municipālā tiesa Brno), kuras jurisdikcijā ir nepilngadīgās personas pastāvīgā dzīvesvieta, par kuru vienojušies vecāki vai kura noteikta ar tiesas lēmumu, vai pamatojoties uz citiem būtiskiem faktiem. Iesniegumā ietver visu vajadzīgo informāciju (prasītājs un atbildētājs, atbildētāja pienākumu apjoms un saturs, attiecīgā pienākuma izpildes termiņš un tā sauktās izpildes prasības raksturojums — lēmums, kas tiks izpildīts).

Pirms dot rīkojumu par lēmuma izpildi, tiesa var, ja tā uzskata, ka pastāv īpaši iemesli šādai rīcībai un ja atbildētājs nav informēts par pienākuma nepildīšanas sekām, pieprasīt, lai atbildētājs izpilda lēmumu vai vienošanos, un informē šo personu par lēmuma piespiedu izpildes iespēju, piemērojot naudas sodu vai izņemot bērnu no ģimenes. Tiesa var arī lūgt attiecīgo bērnu sociālās un tiesiskās aizsardzības iestādi rosināt atbildētāju izpildīt savus pienākumus, lai nav jāīsteno lēmuma piespiedu izpilde.

Ja persona nepilda savu pienākumu arī pēc tiesas rīkojuma, tiesa izdod rīkojumu par lēmuma piespiedu izpildi, uzliekot naudas sodu — naudas sodu var piespriest atkārtoti. Atsevišķas soda naudas apmērs nedrīkst pārsniegt CZK 50 000. Tiesa var noteikt arī citus pasākumus, piemēram, mediāciju, pediatrijas–psiholoģijas speciālista apmeklējumu vai adaptēšanās režīma plāna noteikšanu, lai veicinātu pakāpenisku saskarsmi starp bērnu un personu, kura ir tiesīga sazināties ar bērnu.

Ja, neņemot vērā norādīto pasākumu īstenošanu, pienākumi netiek izpildīti, vai apstākļi liecina, ka ar šo pieeju pienākuma izpilde nav panākta, tiesa izņēmuma gadījumos pieņem lēmumu izņemt bērnu no tās personas ģimenes, pie kuras bērns nedrīkst atrasties saskaņā ar vienošanos vai lēmumu. Lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes paziņo atbildētājam tikai lēmuma izpildes laikā.

15 Kas man jādara, lai panāktu, ka šajā dalībvalstī tiek atzīts un izpildīts lēmums par vecāku atbildību, ko ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa?

Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu izdotos lēmumus attiecībā uz vecāku atbildību Čehijas Republika ir atzinusi saskaņā ar Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu ("Regula (EK) Nr. 2201/2003"), nenosakot īpašas procedūras. Tomēr jebkura persona, kurai ir likumīgas intereses, var vērsties tiesā ar prasību pieņemt lēmumu par attiecīgā lēmuma atzīšanu vai neatzīšanu. Čehijas Republikas rajona tiesas (rajona tiesas Prāgā, municipālā tiesa Brno) ir kompetentas izskatīt lietas pirmajā instancē. Kompetentā tiesa ir rajona tiesa, kas ir iesnieguma iesniedzēja vispārējā tiesa, pretējā gadījumā — rajona tiesa, kuras jurisdikcijā ir vai var izveidoties situācija, attiecībā uz kuru ir svarīgi atzīt lēmumu.

Lēmums, kas saistīts ar jautājumiem par vecāku atbildību un kas izdots citā dalībvalstī, var stāties spēkā Čehijas Republikā tikai tad, kad šis lēmums ir pasludināts par izpildāmu saskaņā ar īpašu procedūru, kas paredzēta iepriekš norādītajā Regulā (EK) Nr. 2201/2003. Prasību par izpildes pasludināšanu iesniedz Čehijas Republikas kompetentajā rajona tiesā (rajona tiesās Prāgā, municipālajā tiesa Brno). Vietējo kompetenci nosaka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 atbilstoši tās personas, pret kuru prasīta izpilde, pastāvīgajai dzīvesvietai vai bērna pastāvīgajai dzīvesvietai; ja dalībvalstī, kurā jāizpilda lēmums, neatrodas neviena no minētajām dzīvesvietām, vietējo kompetenci nosaka saskaņā ar lēmuma izpildes vietu.

Lēmumu par tiesībām uz saskarsmi ar bērnu un lēmumu par bērna atpakaļatdošanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu, izpilda saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2201/2003 41. un 42. pantu citā dalībvalstī, nepasludinot lēmuma izpildi un neparedzot iespēju apstrīdēt lēmuma atzīšanu, ja lēmumu apstiprinājusi izcelsmes dalībvalsts, izmantojot Regulas (EK) Nr. 2201/2003 pielikumā iekļauto standarta veidlapu.

Prasībai, kas saistīta ar lēmuma atzīšanu vai neatzīšanu un lēmuma izpildes pasludināšanu par izpildāmu, jāpievieno viens lēmuma eksemplārs, kas atbilst nosacījumiem saistībā ar tā autentiskuma atzīšanu (piemēram, lēmuma dublikāts vai apstiprināta lēmuma kopija), un 39. pantā norādītā apliecība, ko izdevusi attiecīgā iestāde dalībvalstī, kurā tika pieņemts lēmums, sagatavotu uz standarta veidlapas, kas iekļauta Regulas (EK) Nr. 2201/2003 pielikumā. Aizmuguriska sprieduma gadījumā jāiesniedz tāda dokumenta oriģināls vai apstiprināta kopija, kas apliecina, ka tiesvedībā klāt neesošajai pusei ir izsniegts dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments, vai jebkāds dokuments, kas apliecina, ka atbildētājs ir nepārprotami piekritis lēmumam. Ja minētā apliecība vai nepieciešamais dokuments aizmuguriskā sprieduma lietā netiek iesniegti, izmanto procedūru saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2201/2003 38. panta 1. punktu.

Atbilstīgi šīs regulas nosacījumiem procedūra attiecībā uz citā ES dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi lietās, kas saistītas ar vecāku atbildību, ir tāda pati kā attiecībā uz valsts līmenī pieņemtu lēmumu izpildi. Plašāku informāciju sk. iepriekšējā jautājumā.

16 Kurā šīs dalībvalsts tiesā ir jāvēršas, lai apstrīdētu lēmuma atzīšanu par vecāku atbildību, ja lēmumu ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa? Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos?

Tiesiskās aizsardzības līdzekli (apelācija) pret tiesas lēmumu iesniedz tiesā, kura izdevusi lēmumu. Augstākā tiesa lemj par tiesiskās aizsardzības līdzekli.

17 Kādus tiesību aktus piemēro tiesa, izskatot lietu par vecāku atbildību, ja bērns vai lietā iesaistītās puses nedzīvo šajā dalībvalstī vai ja tiem ir dažādas valstspiederības?

Tiesvedības procesā lietās, kas saistītas ar vecāku atbildību, piemērojamo likumu nosaka saskaņā ar 1996. gada 19. oktobra Konvenciju par piekritību, piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem. Jebkurš divpusējs starptautisks nolīgums, ar kuru Čehijas Republikai ir saistības pret citām valstīm, prevalē pār 1996. gada Konvenciju, ja vien nav pieņemta atruna saskaņā ar 1996. gada Konvencijas 52. panta 1. punktu (šāda atruna tika pieņemta attiecībā uz savstarpēji noslēgto divpusējo nolīgumu starp Čehijas Republiku un Poliju, kas nodrošināja, ka prevalē 1996. gada konvencija).

Lapa atjaunināta: 06/03/2019

Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Atsauksmes

Lai sniegtu atsauksmes un komentārus par mūsu jauno vietni

, izmantojiet šo veidlapu