

Meklēt informāciju pēc reģiona
A) Tiesībām uz subjektīvu materiālo tiesību tiesisko aizsardzību piemēro noilguma un nokavējuma termiņu, kas noteikts ar likumu.
Noilguma termiņš ir subjektīvo tiesību subjekta bezdarbības periods, kuram beidzoties, persona zaudē iespēju pieprasīt attiecīgo tiesību aizsardzību. Iestājoties noilgumam, tiek zaudētas ne tikai materiālās tiesības, bet arī saistītās tiesības celt prasību un tiesības uz izpildi. Noilgumu nepiemēro oficiāli, bet gan tikai pēc parādnieka iebilduma, kas izteikts kompetentajā tiesā vai tiesas izpildītājam.
Noteikumi par noilguma termiņa ilgumu, pārtraukšanu un apturēšanu ir izklāstīti Likumā par saistību tiesībām un līgumiem (LSTL). Visām prasībām tiek piemērots vispārējs piecu gadu noilguma termiņš bez īpašiem laika ierobežojumiem (LSTL 110. pants).
Trīs gadu noilguma termiņš tiek piemērots trīs prasību grupām (LSTL 111. pants):
Trīs gadu noilguma termiņš tiek piemērots arī tiesībām pieprasīt atzīt par nederīgiem līgumus, kas noslēgti kļūdas dēļ vai krāpšanas vai draudu ietekmē, kā arī līgumus, kurus noslēgušas rīcībnespējīgas personas vai to pārstāvji, neizpildot nepieciešamās prasības.
Viena gada noilguma termiņš tiek piemērots tiesībām pieprasīt atzīt par nederīgiem līgumus, kas noslēgti ārkārtējas vajadzības vai acīmredzami nelabvēlīgu apstākļu dēļ (LSTL 33. pants).
Sešu mēnešu noilguma termiņš ir paredzēts prasībām saistībā ar pārdotas kustamās mantas trūkumiem vai zemu izgatavošanas kvalitāti ražošanas līgumā, izņemot celtniecības darbus, uz kuriem attiecas vispārējs piecu gadu noilguma termiņš (LSTL 265. pants).
Noilguma termiņu sāk skaitīt no dienas, kurā radušās tiesības celt prasību, kas ir atkarīgs no attiecīgo materiālo tiesību būtības. Tas var būt brīdis, kad saskaņā ar līgumsaistībām ir jāveic maksājums, vai brīdis, kad izdarīta neatļautā darbība, vai brīdis, kad ir apzināts neatļautās darbības veicējs, vai brīdis, kad ir nodota manta, par kuru ir celta prasība saistībā ar trūkumiem utt.
Noilguma termiņu nevar saīsināt vai pagarināt ar pušu piekrišanu.
Noilguma termiņu var pārtraukt un apturēt.
Noilguma termiņš tiek pārtraukts LSTL 115. pantā izklāstītajos gadījumos:
Šādos gadījumos pusei uz noteiktu laiku ar likumu tiek liegta iespēja izmantot tiesības celt prasību tiesā. Noilguma termiņš, kas ir pagājis līdz tā apturēšanai, paliek spēkā un turpina ritēt, kad ir pabeigta darbība, kuras dēļ tas ticis apturēts.
Noilguma termiņš tiek apturēts šādos gadījumos:
Šādos gadījumos periods, kas pagājis no brīža, kad radušās tiesības celt prasību, līdz noilguma termiņa apturēšanas brīdim, zaudē juridisko spēku, un noilguma termiņu sāk skaitīt no jauna. Ja noilguma ritējums ir apturēts prasības vai iebilduma rezultātā, likumā ir paredzēts vēl viens būtisks noteikums: jaunais noilguma termiņš, kas sākas pēc iepriekšējās apturēšanas, vienmēr ir pieci gadi.
Absolūtais (nokavējuma) termiņš ir termiņš, kuram beidzoties, spēku zaudē arī pašas materiālās tiesības. Šo termiņu sāk skaitīt no brīža, kad stājas spēkā subjektīvās tiesības, nevis tiesības celt prasību.
Atšķirībā no noilguma termiņa, absolūto termiņu nevar pārtraukt vai apturēt.
To oficiāli piemēro tiesa vai tiesu izpildītājs, ja parādnieks pret to neiebilst.
Šādi termiņi ietver: trīs mēnešu periodu, kurā ķīlas devējs vai hipotēkas devējs var iebilst, ja atbildības apdrošināšanas maksājums tiek veikts objekta īpašniekam, nevis devējam; divu mēnešu periodu, kurā līdzīpašnieks var celt prasību par līdzīpašumā esoša priekšmeta pārdošanu, ja cits līdzīpašnieks ir pārdevis attiecīgās personas daļu trešajai personai; viena gada periodu, kura laikā var celt prasību ziedojuma atcelšanai u. c.
B) Termiņi, kuros pusēm un tiesai tiesvedībā saistībā ar prasījumiem un izpildes procesā ir jāveic noteiktas procesuālās darbības, ir noteikti Civilprocesa kodeksā (CPK). Laika ierobežojumi procesuālo darbību veikšanai maksātnespējas procesā ir noteikti Komerclikumā (KL).
Attiecībā uz pusēm termiņa neievērošana nozīmē, ka tiek zaudētas tiesības veikt attiecīgo procesuālo darbību. Ja termiņu neievēro tiesa, tas nav uzskatāms par traucēkli veikt procesuālo darbību vēlāk, jo to var izdarīt vienmēr.
Termiņus, kuros pusēm jāveic procesuālās darbības, iedala termiņos, kurus nosaka ar likumu, un termiņos, kurus nosaka tiesas.
Termiņi, kurus nosaka ar likumu (likumā noteiktie termiņi):
Termiņi, kurus nosaka tiesa:
Termiņus arī iedala divās grupās atkarībā no tā, vai tiesa tos var pagarināt vai tas nav iespējams.
Svētku dienas ir:
1. janvāris — Jaungada diena;
3. marts — Atbrīvošanas diena — valsts svētki;
1. maijs — Darba svētki;
6. maijs — Sv. Georga diena, Drosmes un Bulgārijas armijas diena;
24. maijs — Bulgārijas izglītības un kultūras un slāvu literatūras diena;
6. septembris — Apvienošanās diena;
22. septembris — Neatkarības diena;
1. novembris — Valsts līderu diena — brīvdiena visām izglītības iestādēm;
24. decembris — Ziemassvētku vakars, 25. un 26. decembris — Ziemassvētki;
Lielā piektdiena, Klusā sestdiena un Lieldienas — divas dienas (svētdiena un pirmdiena), kuru datumi tiek noteikti attiecīgajā gadā.
Ministru padome vienu reizi var noteikt arī citas svētku dienas, atzīmējamās dienas noteiktām profesijām, kā arī pārceltās brīvdienas konkrētā gadā.
Vispārīgi noteikumi attiecībā uz termiņiem, kuros pusēm un tiesai tiesvedībā saistībā ar prasījumiem un izpildes procesā ir jāveic noteiktas procesuālās darbības, ir izklāstīti 2007. gada Civilprocesa kodeksā (CPK). Detalizēta informācija par vispārīgiem noteikumiem, kas izklāstīti Civilprocesa kodeksa VII daļā “Termiņi un termiņu atjaunošana”, ir iekļauta atbildēs uz 4., 5. un 6. jautājumu.
Vispārīgi noteikumi par noilguma termiņiem ir izklāstīti Likuma par saistību tiesībām un līgumiem 110. un turpmākajos pantos. Detalizēta informācija par tiem ir sniegta atbildē uz 1. jautājumu.
Vispārīgi noteikumi par termiņiem, kuros jāizpilda pienākumi, kas izriet no līgumsaistībām, ir izklāstīti Likuma par saistību tiesībām un līgumiem 69.–72. pantā.
Sākumpunkts, no kura parasti sāk skaitīt termiņu noteiktas procesuālās darbības veikšanai, parasti ir datums, kurā puse ir informēta, ka tai jāveic darbība, vai datums, kurā puse saņēmusi atbilstošu paziņojumu par tiesas darbību, par kuru var iesniegt sūdzību.
Ir arī termiņi, kurus sāk skaitīt no brīža, kad tiek uzsākta tiesvedība saistībā ar prasībām, jo likumā ir noteikts tikai to izpildes gala termiņš.
Piemēram:
Termiņu sāk skaitīt no brīža, kad paziņojums ir izsniegts pusei. Laiku, kad tiek uzskatīts, ka paziņojums ir atbilstoši izsniegts pusei, nosaka atšķirīgi, ņemot vērā paziņošanas veidu. Civilprocesa kodeksa VI daļā “Paziņojumi un pavēstes” ir izklāstīti noteikumi par to, kā izsniegt pusēm paziņojumus un pavēstes, kā arī par laiku, kad tiek uzskatīts, ka paziņojumi ir atbilstoši izsniegti.
Ja paziņojums tiek izsniegts personiski adresātam vai tā pārstāvim, vai citai personai, kura dzīvo vai strādā attiecīgajā adresē, pavēstē ir jānorāda datums, kurā persona ir saņēmusi paziņojumu, neatkarīgi no tā, vai to piegādā tiesas pārstāvis vai pasta darbinieks. No tā brīža tiek skaitīts termiņš attiecīgās procesuālās darbības veikšanai.
Paziņojumus var nosūtīt arī uz puses norādīto e-pasta adresi. Šādi paziņojumi tiek uzskatīti par nosūtītiem, kad tie ir reģistrēti īpašajā informācijas sistēmā.
Juridisku priekšnosacījumu gadījumā (piemēram, ja puse ir nomainījusi lietā norādīto adresi, nepaziņojot par to tiesai) tiesa var noteikt, ka paziņošana notiek, pievienojot paziņojumu lietā, un tādā gadījumā termiņu skaita no pievienošanas datuma.
Ja atbildētāju nav iespējams atrast tā pastāvīgās dzīvesvietas adresē un nav izdevies atrast nevienu citu personu, kas var saņemt paziņojumu, izdevējam ir jāpiestiprina pie durvīm vai pie pastkastītes paziņojums par to, ka dokumenti ir pieejami tiesas birojā un tos iespējams saņemt divu nedēļu laikā no paziņošanas dienas. Tādā gadījumā, ja atbildētājs nav ieradies tos saņemt, tiek uzskatīts, ka paziņojums un saistītie dokumenti ir saņemti dienā, kad ir pagājis termiņš to saņemšanai.
Termiņu izsaka gados, nedēļās un dienās. Ja termiņu izsaka dienās, tas tiek skaitīts no dienas, kas seko dienai, kurā periods ir sācies, un tas beidzas pēdējās dienas beigās. Piemēram, ja pusei ir uzdots novērst prasības nepilnības septiņu dienu laikā un paziņojums ir izsniegts 1. jūnijā, tas ir datums, no kura termiņu sāk skaitīt, taču skaitīšana sākas no nākamās kalendārās dienas, 2. jūnija, un termiņš beidzas 8. jūnijā.
Termiņus izsaka kalendārajās dienās.
Termiņš, ko izsaka nedēļās, beidzas pēdējās nedēļas attiecīgajā dienā. Piemēram, ja pusei ir uzdots novērst prasības pieteikuma nepilnības vienas nedēļas laikā un attiecīgais paziņojums ir izsniegts piektdienā, tas ir datums, no kura termiņu sāk skaitīt, un tas beidzas nākamās nedēļas piektdienā.
Termiņš, ko izsaka mēnešos, beidzas pēdējā mēneša attiecīgajā datumā, bet, ja attiecīgajā mēnesī tāda datuma nav, termiņš beidzas attiecīgā mēneša pēdējā datumā.
Termiņš, ko izsaka gados, beidzas pēdējā gada attiecīgajā datumā, bet, ja attiecīgajā gadā tāda datuma nav, termiņš beidzas tā pēdējā datumā.
Sk. atbildi uz 8. jautājumu.
Ja termiņa pēdējā diena ir brīvdiena, termiņš vienmēr beidzas pirmajā dienā pēc brīvdienas.
Tiesa nevar pagarināt tikai tos termiņus, kuros var pārsūdzēt spriedumus un rīkojumus un iesniegt pieprasījumus izpildāma sprieduma atcelšanai, kā arī termiņu, kurā var iesniegt iebildumu pret maksājuma rīkojumu.
Visus pārējos likumā paredzētos un tiesas noteiktos termiņus tiesa var pagarināt pēc attiecīgās puses pieprasījuma, kas iesniegts pirms termiņa beigām, ja tam ir pamatots iemesls (CPL 63. pants). Jaunais termiņš nedrīkst būt īsāks par sākotnējo. Pagarināto termiņu skaita no dienas, kad ir beidzies sākotnējais termiņš.
Civilprocesa kodeksā ir izklāstīti vispārīgi nosacījumi attiecībā uz spriedumu un rīkojumu pārsūdzēšanu visās civillietās un komerclietās, paredzot:
Šo vispārīgo noteikumu izņēmumi ir noteikti tikai ar likumu un balstīti uz attiecīgās tiesvedības īpašajiem elementiem. Šādus izņēmumus piemēro:
Nav tāda noteikuma, kas paredz, ka tiesa var saīsināt tās noteiktos vai likumā paredzētos termiņus. Tiesa var tikai pagarināt termiņus pēc pušu pieprasījuma. Tiesa nevar pagarināt tikai tos termiņus, kuros var pārsūdzēt spriedumus un rīkojumus un iesniegt pieprasījumus izpildāma sprieduma atcelšanai, kā arī termiņu, kurā var iesniegt iebildumu pret maksājuma rīkojumu.
Tomēr nav nekādu ierobežojumu tam, lai tiesa pēc savas iniciatīvas vai kādas puses pieprasījuma nevarētu mainīt tiesas sēdes datumu, pārceļot to uz agrāku vai vēlāku datumu, ja tam ir svarīgs pamatots iemesls. Taču šādos gadījumos tiesai ir jāinformē puses par jauno datumu, un paziņojums ir jāizsniedz ne vēlāk kā vienu nedēļu pirms paredzētā tiesas sēdes datuma.
Civilprocesa kodeksa procesuālie noteikumi, tostarp saistībā ar termiņa pagarināšanu, attiecas uz visiem tiesvedības dalībniekiem neatkarīgi no to dzīvesvietas.
Saskaņā ar vispārpieņemto kārtību tiesa neņem vērā procesuālās darbības, kas veiktas pēc termiņa beigām. Turklāt CPK ir īpaši paredzēti šādi noteikumi: ja laikus netiek novērsti prasības pieteikuma trūkumi, tas tiek atdots iesniedzējam; ja pārsūdzība, pieprasījums atcelt izpildes rīkojumu vai iebildums pret to ir iesniegts pēc termiņa beigām, tie tiek atdoti kā nokavēti; ja puse laikus neiesniedz tās rīcībā esošos pierādījumus, tie netiek pieņemti attiecīgās lietas izskatīšanai, ja vien kavējumam nav īpašs neparedzēts iemesls.
Ja puse nav ievērojusi likumā paredzēto vai tiesas noteikto termiņu, tiesa var pieprasīt tā atjaunošanu, ja puse pierāda, ka tā neievērošana ir saistīta ar īpašiem neparedzētiem apstākļiem, kurus nav bijis iespējams pārvarēt. Atjaunošana nav atļauta, ja ir bijis iespējams piešķirt termiņa pagarinājumu procesuālās darbības veikšanai.
Pieprasījums termiņa atjaunošanai ir jāiesniedz vienas nedēļas laikā pēc paziņojuma par tā neievērošanu, norādot visus apstākļus, kas to pamato, un pieprasījuma pamatotības pierādījumus. Pieprasījums ir jāiesniedz tiesā, kurā paredzēts veikt procesuālo darbību. Kopā ar termiņa atjaunošanas pieprasījumu tiek iesniegti arī dokumenti, attiecībā uz kuriem pieprasīta termiņa atjaunošana, un, ja termiņš ir noteikts izdevumu segšanai, tiesa nosaka jaunu termiņu to segšanai.
Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.