Mūsu tulkotāji pašlaik gatavo versiju valodā, kuru esat izvēlējies.
Jau ir pieejami tulkojumi šādās valodās.
Swipe to change

Mantošana

Francija
Saturu nodrošina
European Judicial Network
Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls (civillietās un komerclietās)

 

Šīs informatīvās lapas sagatavotas sadarbībā ar ES Notāru padomi (CNUE).

 

1 Kā tiek taisīts pēdējās gribas rīkojums (testaments, savstarpējs testaments vai mantojuma līgums)?

Pārrobežu situācijā testaments ir spēkā esošs, ja tas atbilst tās valsts tiesību aktiem, kurā tas ir sagatavots.

Pamatnosacījumi Francijā

  • Testamenta autoram ir jābūt pie skaidra saprāta (Civilprocesa kodeksa 901. pants);
  • Testatoram ir jābūt tiesībspējīgam un rīcībspējīgam (Civilprocesa kodeksa 902. pants).
  • Īpaši noteikumi attiecas uz personām, kas atrodas tiesiskā aizsardzībā, piemēram,  testamentu nevar sastādīt nepilngadīgie, kas jaunāki par 16 gadiem (Civilprocesa kodeksa 903. pants), tāpat kā aizgādnībā esoši pieaugušie. Aizgādnībā esošās personas testamentu var sastādīt (Civilprocesa kodeksa 470. pants), ņemot vērā 901. panta noteikumus.

Noteikumi attiecībā uz veidu

Francijā ir atļauti četru veidu testamenti.

  • Slepens testaments: tas ir mašīnrakstā vai ar testatora vai citas personas roku rakstīts testaments, ko parakstījis testators un kas pēc tam aizlīmētā un aizzīmogotā aploksnē iesniegts notāram divu liecinieku klātbūtnē (Civilprocesa kodeksa 976. pants).
  • Starptautisks testaments: to testators iesniedz vienam notāram un diviem lieciniekiem, kuri to paraksta, pēc tam pievieno testamentu notāra sagatavotam rakstiskam apliecinājumam par testamenta saglabāšanas nodrošināšanu (Vašingtonas 1973. gada 26. oktobra Konvencija).

Atbilstīgi Civilprocesa kodeksa 895. pantam testators jebkurā brīdī var atsaukt savu testamentu.

Mantojuma līgumi

Mantojuma līgumi (jeb "līgumi par mantojumu nākotnē") ir atļauti kopš 2007. gada janvāra, tie dod iespēju personai, kurai ir iespēja saņemt mantojumu (bērnam), jau iepriekš pilnībā vai daļēji atteikties no sava mantojuma par labu vienai vai vairākām personām, kam ir vai nav tiesības saņemt mantojumu (brāļiem vai māsām vai viņu pēcnācējiem).

Lai atteikums būtu spēkā, tam jābūt sagatavotam publiska akta veidā divu notāru klātbūtnē. Līgumā ir jānorāda arī mantojuma saņēmēju vārdi.

2 Vai pēdējās gribas rīkojumam vajadzētu būt reģistrētam, un ja jā, tad kā?

Visus testamentus un jo īpaši pašrocīgos testamentus var reģistrēt Galvenajā pēdējās gribas rīkojumu kartotēkā (Fichier central des dispositions de dernières volontés), šo reģistrāciju veic notārs.

Informāciju no šīs galvenās kartotēkas var saņemt notārs pēc jebkuras personas lūguma, kura pierāda savu mantinieka vai legatāra statusu, ar nosacījumu, ka tiek uzrādīta tās personas miršanas apliecība, kuras testaments tiek meklēts.

Publisko testamentu reģistrācija Galvenajā pēdējās gribas rīkojumu kartotēkā notiek sistemātiski.

3 Vai ir ierobežojumi brīvībai rīkoties ar īpašumu nāves gadījumā (piemēram, neatņemamā daļa)?

Francijas tiesībās ir nostiprinātas tikai neatraidāmā mantinieka tiesības par labu mirušā lejupējiem radiniekiem (bērniem, mazbērniem utt. atkarībā no radniecības pakāpes) un, ja nav lejupējo radinieku, – par labu mirušā laulātajam.

Augšupējiem radiniekiem un sānu līnijas radiniekiem nav neatraidāmā mantinieka tiesību.

Šīs neatraidāmā mantinieka tiesības, kas ierobežo testamenta sastādīšanas brīvību, nedrīkst pārsniegt 3/4 no mantojuma. Neatraidāmie mantinieki nevar atteikties no šīs neatņemamās daļas (izņemot gadījumu, ja viņi atsakās no mantojuma vispār). Tomēr viņi var jau iepriekš atteikties iesniegt prasību par mantojuma apjoma samazināšanu.

Tātad šie mantinieki var izmantot savas neatraidāmā mantinieka tiesības attiecībā uz mantojuma daļu (Civilprocesa kodeksa 721. pants, Civilprocesa kodeksa 912. pants).

  • Mantojuma neatņemamā daļa bērniem: neatņemamā daļa ir puse, ja mirušajam ir tikai viens bērns. Ja viņam ir divi bērni, tad šī daļa ir 2/3, un ja viņam ir trīs vai vairāki bērni, tad šī daļa ir 3/4 (Civilprocesa kodeksa 913. pants).
  • Mantojuma neatņemamā daļa pārdzīvojušajam laulātajam: pārdzīvojušajam laulātajam neatņemamā daļa ir viena ceturtdaļa no mantojumā ietvertās mantas (Civilprocesa kodeksa 914-1. pants). Tas ir tikai gadījumā, ja nav lejupējo un augšupējo radinieku, un attiecas uz visiem mantojumiem, kas atklājušies pēc 2002. gada 1. jūlija.

Procedūra neatraidāmā mantinieka tiesību izmantošanai

Prasība par mantojuma apjoma samazināšanu ļauj mantotājiem izmantot savas tiesības uz neatņemamo mantojuma daļu. Tādējādi mantojuma neatņemamo daļu par labu vienam vai vairākiem mantiniekiem var samazināt līdz mantojuma daļai, par kuru var brīvi noteikt (Civilprocesa kodeksa 920. pants).

Šo prasību var iesniegt tikai tās personas, kas ir tiesīgas saņemt neatņemamo mantojuma daļu, to var izdarīt 5 gadu laikā no mantojuma atklāšanās vai 2 gadu laikā no tiesību aizskāruma konstatēšanas brīža (Civilprocesa kodeksa 921. pants).

Jebkurš pilngadīgs mantinieks, kam ir neatraidāmā mantinieka tiesības, var iepriekš atteikties iesniegt prasību par mantojuma apjoma samazināšanu (Civilprocesa kodeksa 929. pants). Šī atteikšanās ir jāveic ar publisku aktu divu notāru klātbūtnē. To atsevišķi tikai abu notāru klātbūtnē paraksta katra persona, kura iesniedz atteikumu. Tajā precīzi norāda juridiskās sekas nākotnē katram atteikuma iesniedzējam.

4 Kas manto un cik daudz gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma nav?

Francijas tiesībās paredzēts, ka tad, ja nav testamenta, mantojuma sadale notiek šādi.

  • Ja mirušajam nav laulātā, bet ir bērni, mantojumu sadala lejupējiem radiniekiem vienādās daļās (Civilprocesa kodeksa 734. un 735. pants).
  • Ja mirušais nav precējies un tam nav bērnu, mantojumu sadala mirušā vecākiem, brāļiem un māsām un viņu pēcnācējiem (Civilprocesa kodeksa 738. pants).

Ja mirušajam nav ne brāļu, ne māsu, ne viņu pēcnācēju, viņa mantu vienādās daļās manto tēvs un māte (Civilprocesa kodeksa 736. pants).

Ja tēvs un māte ir miruši pirms mantojuma atstājēja, viņa mantu manto brāļi vai māsas vai viņu pēcnācēji, izņemot pārējos augšupējos vai sānu līnijas radiniekus (Civilprocesa kodeksa 737. pants).

  • Ja mirušajam ir laulātais, pirms pieņemt lēmumu par mantojumu, vispirms ir jāizbeidz laulāto mantiskās attiecības. Pēc laulāto mantisko attiecību izbeigšanas tiek piemēroti šādi principi.
  • Ja mirušajam ir gan laulātais, gan bērni, laulātajam ir izvēles tiesības. Viņš var izdarīt izvēli starp lietojuma tiesībām uz visu esošo mantu vai īpašumtiesībām uz vienu ceturto daļu no mantas, ja visi bērni ir abu šo vecāku bērni, un īpašumtiesībām uz vienu ceturto daļu, ja viens vai vairāki bērni nav abu šo vecāku bērni (Civilprocesa kodeksa 757. pants).
  • Ja mirušajam ir gan laulātais, gan augšupējie radinieki, mantojumu sadala šādi — puse paliek dzīvesbiedram, viena ceturtdaļa tēvam un viena ceturtdaļa mātei. Ja viens no augšupējiem radiniekiem jau ir miris, viņa ceturtdaļu manto laulātais (Civilprocesa kodeksa 757-1. pants).
  • Ja nav ne augšupējo, ne lejupējo radinieku, viss mantojums paliek pārdzīvojušajam laulātajam (Civilprocesa kodeksa 757-2. pants). Izņēmums no Civilprocesa kodeksa 757-2. panta ir situācija, kad nav augšupējo radinieku – tad mirušā brāļi un māsas vai viņu pēcnācēji saņem pusi no mantojumā ietvertās mantas natūrā, proti, to mantu, ko mirušais ir ieguvis no saviem augšupējiem radiniekiem mantošanas vai dāvināšanas ceļā. Tās ir tiesības uz atdošanu atpakaļ (Civilprocesa kodeksa 757-3. pants). Visa pārējā manta pienākas pārdzīvojušajam laulātajam.

Reģistrētu vai nereģistrētu partnerattiecību partneri

Pārdzīvojušajam partnerim nereģistrētās partnerattiecībās tāpat kā pārdzīvojušajam partnerim reģistrētās partnerattiecībās nav juridisku tiesību uz mantojumu. Taču viņi var saņemt legātu.

Tādējādi reģistrēts partneris netiek uzskatīts par mirušā mantinieku. Viņš saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 763. pantu ir tiesīgs pēc sava partnera nāves vienīgi izmantot kopīgo dzīvesvietu. Tātad viņš manto vienīgi tad, ja viņš ir iecelts par mantinieku ar testamentu.

Ja ir bērni, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav pāra bērni, pārdzīvojušais partneris kā legātu var saņemt tikai mantojuma daļu, par kuru var brīvi noteikt. Minētā daļa ir atkarīga no bērnu skaita: tā ir trešdaļa no mantas, ja ir divi bērni, ceturtdaļa — ja ir trīs vai vairāk bērni.

Ja bērnu nav, ir iespējams visu mantu testamentā novēlēt pārdzīvojušajam partnerim vai trešai personai, jo vairs nav neatraidāmo mantinieku. Tomēr, ja vēl ir dzīvi mirušā vecāki, viņi var pieprasīt atgūt tās mantas, ko viņi ir atdevuši savam mirušajam bērnam, daļu – katram dzīvajam vecākam pienākas viena ceturtdaļa no mantojuma.

5 Kāda veida iestāde ir kompetenta:

5.1 mantošanas lietās?

Francijā kompetentā persona mantojuma jautājumos ir notārs. Notāra piesaistīšana ir obligāta, ja mantojumā ir nekustamie īpašumi. Ja nekustamo īpašumu nav, tad notāru piesaistīt nav obligāti.

Notārs sagatavo notariālu aktu par mantojuma nodošanu un sagatavo arī apliecinājumus par nekustamajiem īpašumiem, kas ļauj konstatēt nekustamo īpašumu nodošanu pēc nāves; viņš palīdz mantiniekiem izpildīt viņu nodokļu saistības (deklarācijas par mantojumu sagatavošana un iesniegšana noteiktajos termiņos un mantojuma nodokļa nomaksa); ja mantas veids to pieļauj un atkarībā no mantinieku skaita un viņu gribas, viņš, sagatavojot aktu par mantojuma sadali, sadala mantojumu starp mantiniekiem.

Tiesvedības gadījumā materiālā un teritoriālā kompetence piekrīt mantojuma atklāšanās vietas augstākās instances tiesai. Tai ir ekskluzīva kompetence.

5.2 saņemt paziņojumu par mantojuma pieņemšanu vai atraidīšanu?

Mantojuma atklāšanās vietas augstākās instances tiesa ir kompetenta pieņemt paziņojumus par atteikšanos no mantojuma neto aktīviem vai tā pieņemšanu.

Vienkāršai mantojuma pieņemšanai nav nepieciešamas īpašas formalitātes.

5.3 saņemt paziņojumu par legāta pieņemšanu vai atraidīšanu?

Mantojuma atklāšanās vietas augstākās instances tiesa ir kompetenta pieņemt atteikumus no vienīgajiem legātiem un daļas legātiem. Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem par atteikšanos no konkrēta legāta paziņojums nav jāiesniedz.

5.4 saņemt paziņojumu par neatņemamās daļas pieņemšanu un atraidīšanu?

Francijas tiesību aktos tādu noteikumu nav.

6 Īss procedūras apraksts, kura paredzēta mantošanas kārtošanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp mantojuma sadalei un mantas dalīšanai (tostarp informācija par to, vai mantošanas procedūru sāk tiesa vai cita kompetenta iestāde pēc savas iniciatīvas).

Mantojuma atklāšanās notiek pēc personas nāves mirušā pēdējā dzīvesvietā.

Pēc personas nāves tās mantiniekiem ir trīs iespējas: pieņemt mantojumu bez atrunām, pieņemt mantojuma neto aktīvus vai atteikties no mantojuma.

Mantojuma pieņemšana bez atrunām var būt skaidri norādīta vai izteikta ar noklusējumu. Tā ir izteikta ar noklusējumu, ja iespējamais mantinieks veic tādu darbību, kas noteikti norāda uz viņa nodomu mantojumu pieņemt un ko viņš būtu tiesīgs veikt tikai kā mantojumu pieņemošs mantinieks.

Mantojuma neto aktīvu pieņemšanai ir jāiesniedz paziņojums tās augstākās instances tiesas kancelejā, kuras jurisdikcijā atrodas mantojuma atklāšanās vieta. Paziņojumam pievieno mantojuma sarakstu vai arī to iesniedz vēlāk. Tas ļauj izvairīties no mantiniekam piederošās un mantotās mantas sajaukšanas; saglabāt visas mantiniekam iepriekš piederējušās tiesības uz mirušā mantu; izvairīties no pienākuma maksāt parādus saistībā ar mantojumu, sedzot parādus  tikai tādā apmērā, kas atbilst mantojumā saņemtās mantas vērtībai.

Atteikšanās no mantojuma netiek prezumēta, [atteikumam jābūt skaidri izteiktam]. Lai tas būtu spēkā pret trešām personām, atteikums ir jāadresē un jāiesniedz tiesai, kuras jurisdikcijā atrodas mantojuma atklāšanās vieta.

Termiņš ar mantojumu saistītās izvēles veikšanai ir 4 mēneši. Beidzoties šim pārdomu laikam, ja mantinieks nav pieņēmis lēmumu, kreditors, līdzmantinieks, valsts vai persona, kas saņemtu mantojumu mantinieka atteikšanās gadījumā, var prasīt, lai mantinieks izvēlas vienu no trim izvēles iespējām. Pēc tam mantiniekam ir divi mēneši laika lēmuma pieņemšanai, bet viņš var pieprasīt tiesai noteikt termiņa pagarinājumu. Ja atbilde netiek sniegta, tiek uzskatīts, ka viņš ir pieņēmis mantojumu bez atrunām. Ja tomēr neviens neprasa mantiniekam izdarīt izvēli, viņš par to var paziņot 10 gadu laikā, izņemot gadījumu, kad var uzskatīt, ka viņš netieši pieņēmis mantojumu.

Francijas tiesību aktos paredzētais princips ir mantojuma sadale pēc savstarpējas vienošanās, neiesaistot tiesu. Tiesas iesaistīšanos varētu lūgt tikai gadījumā, ja mantinieku starpā pastāv domstarpības.

Lielākā daļa mantojumu tiek sadalīta ar notāra palīdzību. Tomēr dažos gadījumos notāra piesaistīšana nav nepieciešama, proti, ja mantojuma atstājēja mantā nav ietverts nekustamais īpašums. Ja mantinieki vēršas pie notāra, viņi var izvēlēties notāru pēc saviem ieskatiem. Ja mantinieki nevar vienoties par notāra izvēli, katru no viņiem var pārstāvēt cits notārs.

Ja notārs ir izvēlēts, tad ir jānosaka mantojuma masas sastāvs, ņemot vērā laulāto mantiskās attiecības, kādas mantojuma atstājējam ir bijušas, un viņa agrāk veiktos dāvinājumus. Lai noteiktu vērā ņemamo mantojuma masu, notārs ievāc ziņas no dažādām iestādēm (apdrošināšanas sabiedrībām, bankām utt.) un lūdz mantiniekiem likt novērtēt nekustamos īpašumus vai citus aktīvus, kas nav kotēti biržā. Var būt nepieciešams arī kustamās mantas saraksts. Pasīvus nosaka, uzskaitot mirušā parādus, ņemot vērā vienkāršus rēķinus, nenomaksātos nodokļus, atlīdzināmo sociālo palīdzību, garantētās saistības vai arī bijušajam dzīvesbiedram maksājamo kompensācijas pabalstu.

Pēc mantojuma atstājēja nāves mantotāji kļūst par visu mantoto aktīvu līdzīpašniekiem līdz mantas sadalīšanai. Šie līdzīpašnieki ir arī atbildīgi par pasīvu tādās pašās proporcijās. Par nedalāmās daļas pārdošanas darījumiem (t.s. pārņemšanas darījumiem) lēmumus pieņem vienbalsīgi, izņemot gadījumu, ja nedalāmās daļas pārdošana ir nepieciešama, lai nomaksātu parādus un maksājumus par šo nedalāmo daļu. Taču par pārvaldības darījumiem lēmumus var pieņemt ar vismaz divu trešdaļu līdzīpašnieku balsu vairākumu. Turklāt jebkurš nedalāmās daļas līdzīpašnieks var veikt nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu nedalāmo daļu. Ja līdzīpašnieki nespēj vienoties, viņi var vērsties tiesā, lai panāktu virzību bez citu līdzīpašnieku piekrišanas.

Mantojuma masas sadale mantiniekiem izbeidz nedalāmās daļas pastāvēšanu. Šo sadali veic vai nu pēc savstarpējas vienošanās, ja saņēmēji tai piekrīt, vai domstarpību gadījumā — pēc tiesas procesa, iesaistot notāru. Turklāt sadalīšana var būt pilnīga vai daļēja, ja daži īpašumi paliek nedalāmajā daļā (piemēram, uzufrukta manta).

Šajā pēdējā mantojuma sadales posmā ir jākonstatē īpašumu nodošana uz mantinieku vārda. Tādējādi, lai atzītu par spēkā esošu faktu, ka mantinieki ir īpašumu (kas var būt gan nekustamie īpašumi, gan nekomerciālo sabiedrību daļas, gan transportlīdzekļi, gan kustamas lietas) jaunie īpašnieki, ir vajadzīgi īpašumtiesību apliecinājumi. Nekustamo īpašumu gadījumā mantiniekiem ir jāreģistrē īpašumtiesības nekustamo īpašumu reģistrā, tas pats attiecas uz nekomerciālo sabiedrību daļām, informāciju par kurām publicē komerclietu un uzņēmumu tiesas reģistrā.

7 Kā un kad persona kļūst par mantinieku vai legātāru?

Francijas tiesībās ir noteikts, ka mantinieki iegūst mirušā mantu un saistības mirušās personas nāves brīdī (Civilprocesa kodeksa 724. panta 1. punkts).

Dažiem mantiniekiem (neatraidāmie mantinieki un visi mantinieki, kas manto bez testamenta) ir tiesības mantojumu tieši pārņemt valdījumā (Civilprocesa kodeksa 724. panta 2. punkts), citiem, proti valstij, ir jāpieprasa mantu nodot valdījumā (724. panta 3. punkts). Tādējādi kopš 2001. gada 3. decembra likuma pieņemšanas vienīgi legatāri un dāvinājumu saņēmēji var izmantot tiesības mantojumu tieši pārņemt valdījumā saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 724. pantu. Šajā pantā attiecīgi ir atsauces uz 1004. pantu par legātu nodošanu mantinieku klātbūtnē, uz 1006. pantu par automātiskām tiešās mantošanas tiesībām mantotāja neesības gadījumā un uz 1008. pantu par nodošanu valdījumā.

Attiecībā uz mantojuma nodošanu valstij – tā ir situācija, kad nav neviena mantinieka, kas ir asinsradinieks, ne legatāra. Tādā gadījumā valsti pārstāv Īpašumu pārvalde.

Lai pārņemtu mantojumu, vienīgajiem legatāriem ir jāvēršas pie mantojumu pieņēmušajiem mantiniekiem. Savus legātus legatāri var pārņemt ar mantojumu pieņēmušo mantinieku starpniecību.

Mantojuma pieņemšana bez atrunām

Mantojuma pieņemšana bez atrunām var būt skaidri norādīta vai izteikta ar noklusējumu (Civilprocesa kodeksa 782. pants).

Tādējādi to veido darbība, kas ir saistīta ar mantojuma pieņemšanu, un darbība, kas norāda uz nodomu mantojumu pieņemt un kuru būtu tiesības veikt tikai mantojumu pieņemošam mantiniekam (Civilprocesa kodeksa 783. pants).

Konkrētas mantas pārņemšana (nekustamā īpašuma, kustamā īpašuma atsavināšana) norāda uz mantojuma pieņemšanu, jo šī manta ir mantojuma daļa. Mantotāja veiktās pārvaldības darbības (izņemot pagaidu pārvaldības darbības un saglabāšanas darbības) arī norāda uz mantojuma pieņemšanu bez atrunām.

Mantojuma neto aktīvu pieņemšana

Mantinieks var paziņot, ka viņš plāno pieņemt tikai mantojuma neto aktīvus (Civilprocesa kodeksa 787. pants). Mantiniekam ir jāsedz pasīvi, bet tikai tādā apmērā, kas atbilst mantojumā saņemtās mantas vērtībai. Ir jāsagatavo paziņojums un jāiesniedz tās augstākās instances tiesas kancelejā, kuras jurisdikcijā atrodas mantojuma atklāšanās vieta (Civilprocesa kodeksa 788. pants).

Paziņojumam pievieno mantojumā ietverto mantu sarakstu vai to iesniedz vēlāk. Sarakstu sagatavo notārs, zvērināts vērtētājs vai tiesu izpildītājs (Civilprocesa kodeksa 789. pants).

Sarakstu iesniedz tiesai divu mēnešu laikā no paziņojuma iesniegšanas brīža. Ja saraksts netiek iesniegts, mantojums tiks uzskatīts par pieņemtu bez atrunām (Civilprocesa kodeksa 790. pants). Šajā sarakstā iekļaujamas visas mantojuma daļas – gan aktīvi, gan pasīvi.

Atteikšanās no mantojuma

Jebkurā laikā var atteikties no mantojuma, iesniedzot paziņojumu tajā augstākās instances tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas mantojuma atklāšanās vieta. Atteikumam ir jābūt skaidri izteiktam (Civilprocesa kodeksa 804. pants).

Mantinieku, kas atsakās no mantojuma, pārstāj uzskatīt par mantinieku.

Atteikšanās ir ar atpakaļejošu spēku (Civilprocesa kodeksa 807. pants).

8 Vai mantinieki ir atbildīgi par mirušā parādiem, un ja jā, ar kādiem nosacījumiem?

Vienīgais vai daļas mantinieks, kas mantojumu pieņem bez atrunām, ir neierobežoti atbildīgs par parādiem un maksājumiem, kas saistīti ar mantojumu. Par naudas summu legātu viņi ir atbildīgi tikai tādā apmērā, kas atbilst ar mantojuma neto aktīviem saistītajiem parādiem (Civilprocesa kodeksa 785. pants).

Ja ir vairāki mantinieki, katrs personīgi ir atbildīgs par parādiem un maksājumiem, kas saistīti ar mantojumu, atbilstoši katra mantotajai daļai (Civilprocesa kodeksa 873. pants).

Ja mantinieks ir izvēlējies mantojuma pieņemšanu bez atrunām, mantinieks ir bez ierobežojumiem atbildīgs par visiem mirušā parādiem un maksājumiem. Tomēr viņš var lūgt pilnībā vai daļēji viņu atbrīvot no viņa saistībām, kas saistītas ar mantojuma parādiem, ja mantošanas brīdī viņš varēja nezināt par šo pasīvu esamību un ja šo parādu nomaksa varētu būtiski samazināt viņa personisko īpašumu.

  • Ja mantinieks ir izvēlējies pieņemt mantojuma neto aktīvus, tad viņam ir jāsedz ar mantojumu saistītie parādi tikai tādā apmērā, kas nepārsniedz mantojumā saņemtās mantas vērtību.
  • Ja mantinieks ir atteicies no mantojuma, viņam parādi nav jāsedz.

9 Kādi dokumenti un/vai informācija parasti vajadzīga nekustamā īpašuma reģistrācijai?

Civilprocesa kodeksa 710-1. pantā paredzēts, ka tikai tie akti, kas saņemti kā publiski dokumenti un ko sagatavojis Francijā praktizējošs notārs, tiesas lēmumi un publiskie akti no pārvaldes iestādēm var būt par pamatu tiesību uz nekustamo īpašumu reģistrācijai.

9.1 Vai pārvaldnieka iecelšana ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma? Ja tā ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma, kādi pasākumi ir jāveic?

Francijas tiesībās nav paredzēts, ne arī uzlikts par pienākumu piesaistīt pilnvaroto personu. Tomēr pastāv iespēja, ka to nozīmē tiesa. Reģistrēšana nekustamo īpašumu reģistrā ir mantinieku pienākums, kuriem palīdz notārs. Ir iespējams nozīmēt mirušās personas testamenta izpildītāju, kura pilnvaras ir noteiktas Civilprocesa kodeksa 1025. un turpmākajos pantos.

9.2 Kas ir tiesīgs izpildīt mirušā pēdējās gribas rīkojumu un/vai pārvaldīt mantojumu?

Testamenta izpilde un mantoto īpašumu pārvaldība ir mantinieku pārziņā. Strīda gadījumā kompetentā tiesa ir mantojuma atklāšanās vietas augstākās instances tiesa.

Šādā gadījumā tiesa, kas izskata strīdu, var nozīmēt pilnvaroto mantojuma izpildītāju, kas viņam uzticēto pilnvaru ietvaros pārstāv visus mantiniekus.

Francijas tiesību aktos ir paredzētas arī citas pilnvaras mantojuma pārvaldīšanai. Proti, pilnvara, kas darbojas pēc nāves: mirušais vēl savas dzīves laikā var nozīmēt pilnvaroto personu, kuras pienākums ir pilnīgi vai daļēji pārvaldīt vai rīkoties ar mantojumu mantinieku labā. Pastāv arī parastās pilnvaras, uz kurām attiecas vispārējo tiesību normas, un, visbeidzot, tiesas pilnvaras, kas tika aplūkotas iepriekšējā jautājumā.

9.3 Kādas ir pārvaldnieka pilnvaras?

Tiešajiem mantiniekiem ir visas pilnvaras. Grūtību vai nespējas panākt vienošanos gadījumā var vērsties tiesā un var iecelt administratoru. Šajā gadījumā pilnvarotās personas uzdevums ir uz noteiktu laiku kārtot mantojuma lietas sakarā ar viena vai vairāku konkrēta mantojuma mantinieku bezdarbību, maksājumu neveikšanu vai nolaidību. Savu pienākumu ietvaros pilnvarotā persona veic tikai mantojuma saglabāšanas, uzraudzības un pārvaldības darbības (813-4. pants). Viņai uzticēto pilnvaru ietvaros attiecībā uz mantojumu pilnvarotā persona arī pārstāv visus mantiniekus civiltiesiskās attiecībās un tiesā (Civilprocesa kodeksa 813-5. pants).

10 Kādus dokumentus, kas apliecina labuma guvēju statusu un tiesības, saskaņā ar valsts tiesību aktiem parasti izsniedz tiesvedības laikā mantošanas lietās vai tās beigās? Vai tiem ir konkrēts pierādījuma spēks?

Francijas tiesību aktos noteikts, ka notariāls akts ir stūrakmens notāra īstenotā mantojuma sadalē. Mantošanas process beidzas līdz ar mantas sadali. Ar mantas sadali beidz pastāvēt nedalāmā daļa. Mantojuma sadale var notikt pēc savstarpējas vienošanās (Civilprocesa kodeksa 835. pants) vai tiesas ceļā (Civilprocesa kodeksa 840. pants). Jebkurš mantinieks var pieprasīt mantojuma sadali (Civilprocesa kodeksa 815. pants). Mantojuma sadali var ierosināt arī nedalāmās daļas līdzīpašnieka kreditors (Civilprocesa kodeksa 815-17. pants).

Tādējādi mantojuma sadale parasti tiek norādīta publiskā dokumentā, ko sauc par notariālu aktu un ko izsniedz notārs; apliecība norāda personas, kas ir mirušā mantinieki, un nosaka, kādu daļu no mantojuma šīs personas saņem.

Šajā dokumentā norāda, kuri ir dažādie mantojuma tiesību subjekti (mantinieki).

Notariālā akta sagatavošanai notārs pieaicina divus lieciniekus, kuru kandidatūras piedāvā mantinieki. Šiem lieciniekiem ir jābūt pilngadīgiem, viņi nedrīkst būt savā starpā salaulāti un viņi nedrīkst būt mirušā vecāki, taču viņiem jābūt bijušiem labi pazīstamiem ar mirušo.

Notariālais akts ir publisks akts.

Pēc notariālā akta sagatavošanas notārs mantojuma sadales procesa beigās sastāda galīgo sadales aktu, kurā par katru mantojuma daļu ir norādīts, kādā veidā mirušā mantojums ir sadalīts viņa mantiniekiem. Arī šis akts ir publisks akts.

Lapa atjaunināta: 13/02/2017

Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Atsauksmes

Lai sniegtu atsauksmes un komentārus par mūsu jauno vietni

, izmantojiet šo veidlapu